39. turpinājums. Bet vai nu man būtu jāsāk skaidrot, kādā situācijā viņa kolēģis Kubes Jorģis šādu liecības maitāšanu uzdomājis?
39. turpinājums
Bet vai nu man būtu jāsāk skaidrot, kādā situācijā viņa kolēģis Kubes Jorģis šādu liecības maitāšanu uzdomājis? Lācis vispirms samirkšķināja acis sev raksturīgajā enerģiskajā manierē un teica: “Nāc!” Ievedis mani klasē, vispirms palūkojās, vai pirmajā solā nav kāds novietojis savas mantiņas, un pēc tam norādīja uz šo vietu: “Sēddies!” Nu protams, viņš uzskatīja, ka es no Cesvaines esmu ticis izmests, tāpēc kā izcili liels huligāns visdrošāk sēdināms pie paša skolotāju galdiņa. Man atlika paklausīt, jo visi pārējie soli jau bija aizņemti. Man līdzās nosēdās skolotāja Jakoviča dēls Andris, bet šķiet, ka tā būs bijusi viņa tēva vēlēšanās.
Tāda mazliet aizdomīga izturēšanās pret mani bija jūtama gandrīz visu pirmo mācību gadu. Raksturīgs piemērs tam mana un Andra apspricēšanās ar tinti. Tolaik skolās sāka dominēt tintes pildspalvas, kas gan nebija vairs ik pa brīdim jāpamērcē pudelītē, bet savureiz tomēr prasījās, lai tiktu uzpildītas. Un tā kādā fizikas stundā man no aizmugures piebakstīja Ādolfs Liepiņš un sniedza jau atskrūvētu pildspalvu, lai es iesūcu no savas pudelītes. Es to arī izdarīju un jau griezos atpakaļ, lai rakstāmrīku pasniegtu īpašniekam, kad pēkšņi Andris man piesita pie rokas, rezultātā sīkas tintes pilītes saspricējās tieši sejā. Negribēdams palikt parādā, es saspiedu starp pirkstiem pildspalvas gumijas pūslīti un gandrīz visu porciju zilās krāsvielas salaidu ģīmī Andrim. Skats bija diezgan briesmīgs, Andris attapās pirmais un, pielēcis kājās, lūdza atļauju iziet no klases. Aleksandrs Lācis samirkšķināja acis un lēnīgi noteica:
— Kad jau nu šitik apcūkots, tad jāļauj vien ir.
Tūdaļ cēlos kājās arī es un prasīju atļauju iziet. Tagad Saša, kā mēs viņu saucām, pavisam bargā balsī noskaldīja:
— Ejjiet!
Satikušies tualetes priekštelpā pie ūdens krāniem, mēs ar Andri šķīstījāmies un pēc inerces lamājāmies, pēc tam rādījām viens otram spogulīti, līdz bijām saveduši sevi kārtībā. Par laimi, jāteic, ka drēbes nebija cietušas.
Sašam bieži gadījās tā, ka viņš pats provocēja smieklīgas situācijas. Mūsu klase togad atradās pirmajā stāvā, tāpēc pa logu viegli varēja izlēkt uz galveno kāpņu laukumiņa. Todien skolotājs Lācis dežurēja vestibilā pie garderobēm. Mācības mums notika otrajā maiņā, tāpēc zēni, kas jau paēduši pusdienas, līdz stundu sākumam mēdza pajārēties. Piemēram, lec ārā pa logu, pēc tam pa durvīm atpakaļ un atkal sāk riņķi no gala. Pēc zvana noskanēšanas Saša nostājās klases durvīs un teica:
— Es galīgi vairs nesaprotu, cik to brāļu Sprīzīšu īsti ir. Ieiet klasē viens, pēc tam otrs, brītiņu vēlāk nāk trešs un ceturts… Cik tad viņu īsti ir?
Skolotājam Lācim arī mācību stundas notika īpatnēji. Vispirms viņš skaidroja jauno vielu, rakstīja uz tāfeles tā, ka krīts vien šķīda uz visām pusēm, pats skaļi komentēdams. Kad enerģiskais monologs beidzās, Saša pagriezās pret klasi:
— Vai viss skaidrs, mani dēli un meitas?
Reizēm kāds arī attiecīgi atbildēja:
— Skaidrs, mūsu tēvs!
Saša tikai samirkšķināja acis un pasludināja:
— Attbildēt pie tāpeles nāks…
Gadījās, ka viens otrs delverīgāks puika Sašu nokaitināja pa īstam, tad sekoja skarbs uzsauciens:
— Arrā no klasses! — un acu samirkšķināšana sekoja kā punkta pielikšana.
Skolotājam Lācim tuvinieki dzīvoja kaut kur Bērzaunes pusē, un pa svētdienām viņš turp mēdza aizbraukt ar velosipēdu. Bet arī tad viņam viss mēdza notikt jocīgāk nekā citiem cilvēkiem.
Turpmāk vēl.
