Rauda ir visizplatītākā zivs. Viņa gan ir ļoti asakaina, tomēr garšīga, un, ja citas zivis neķeras, makšķerniekam nākas vien ķert raudiņas.
Rauda ir visizplatītākā zivs. Viņa gan ir ļoti asakaina, tomēr garšīga, un, ja citas zivis neķeras, makšķerniekam nākas vien ķert raudiņas. Ne velti viņas dēvē par makšķernieku maizi.
Upju vidustecēs un augštecēs dzīvojošās raudas ēd dažādu barību. Atkarībā no apstākļiem viņas migrē pa upi barības meklējumos. Citi apstākļi ir raudām, kas dzīvo noslēgtās ūdenstilpēs, tāpēc gandrīz katrā ezerā veidojas noturīga viena vai divas raudu populācijas.
Raudas ir kustīgas, aktīvas, kā mūžīga nemiera urdītas. Viņas ir aktīvas visu diennakti, pat piķa melnā tumsā. Kaut arī vairāk mīt pie gultnes, viņas sastopamas visos ūdens slāņos, arī pašā ūdens virspusē.
Zāļu raudas. Pēc būtības raudas ir augēdājas. Viņu pamatbarība ir aļģes. Ja barības pietiek, viņas izaug samērā lielas — pat līdz 500 gramiem. Tipiskie zāļu raudu ezeri ir sekli. Raudiņas tajos ir platas, lielas un druknas. Šīs zivis parasti ir paēdušas, tāpēc kaprīzas. Lai zivis noķertu, īstā ēsma būs ūdenstārps, vēlāk der arī maizes bumbiņas. Savukārt vasaras otrajā pusē starp ūdensaugiem var peldināt sienāzi. Viņš pievilinās lielākās zivis. Raudas ir visai aizdomīgas, tāpēc viņas atbaida lielāks pludiņš. Arī iebarošana nelīdzēs. Galvenā ir makšķernieka pacietība.
Īsta raudu vieta izceļas ar apstākļu dažādību. Katrā ziņā nepieciešama uz malu ejoša smilšu sēre. Pavisam labi, ja ūdenī iegāzies kāds koks, noteikti tuvumā jābūt arī lielākam dziļumam.
Dziļuma raudiņas sastopamas vienīgi ezeros. Tipiskie dziļuma raudiņu ezeri ir dziļāki, tīrāki, ar vēsāku ūdeni. Dūņu slānis parasti ir neliels, gultne — smilšaina vai pat akmeņaina. Dziļuma raudiņas biežāk izvēlas nevis augu valsts barību, bet ūdenī mītošās sīkbūtnes. Šīs zivis ir nelielas — svarā reti pārsniedz 100 gramu, tomēr ir treknākas un garšīgākas.
Šo raudiņu makšķerēšana grūtības nesagādā, jo viņas pieradušas pie dzīvnieku valsts barības. Uz āķa vislabāk likt odu, mušu, mizgraužu, īpaši vībotņu, kāpurus, ūdenstārpus. Nevajag censties kāpuru uz āķa uzdurt tā, lai paslēptu āķa aso galu. Jebkurš kāpurs vai tārps uz āķa jāuzdur kā mednieku desiņa uz dakšiņas. Jo mazāk ēsmu traumē, jo labāki panākumi. Ja ēsma izskatīsies dabiski, tā pievilinās zivi. Zivs neņem ēsmu pa daļām, bet gan ēsmu ar visu āķi ierauj mutē ar ūdens strūklas palīdzību, brīdi izgaršo, iztausta un norij vai ar ūdeni izspļauj. Kad piecirst? Ja pludiņš sakustējies, tas liecina, ka kumoss zivij jau mutē. Tieši šajā mirklī, negaidot ne sekundi, jāpiecērt.
