Grundzāles pagastā skaistos pļavu plašumos un ūdens ielokos paveras neaizmirstams skats uz atpūtas un sporta kompleksu “Trīssaliņas”. Nav svarīgi, vai tā ir aukstā, baltā ziema, siltā, saulainā vasara, dzestrais, bet savādu izjūtu pilnais pavasaris vai krāsainais rudens. Nozīmīgākais ir sajust un izbaudīt šo gadalaiku, smelties enerģiju, spēku un izjust harmoniju. Cik daba ir skaista, mudina aizdomāties “Trīssaliņu” saimnieki Aigars un Daila Šmulāni un, protams, abu piecus gadus vecā meitiņa Paula. Meitene sataisa viltīgu smīniņu, pagroza acis, mazliet kautrīgi un koķeti nosaka: “Es tur esmu saimniece.”No katras sētas veidojas Smiltenes novada kopējais iespaids, tālab šogad pašvaldība rīkoja konkursu “Smiltenes novada sakoptākais īpašums 2012”. Tas deva iespēju iepazīt īpašumus un cilvēkus, kas dalījās ar savām idejām un veiksmes stāstiem. Viens no tādiem ir Šmulānu ģimenes lolojums, kas nominēts kā viens no Smiltenes novada sakoptākajiem uzņēmumiem. Turpina tēva iesāktoAigars stāsta, ka “Trīssaliņu” pirmsākumi meklējami sen. “Apmēram pirms 16 gadiem mans tēvs iegādājās īpašumu un jau tad saskatīja šeit skaistu vietu, kaut arī tad te viss bija aizaudzis un dīķis vairāk atgādināja purvu. Tolaik viņam radās doma izveidot atpūtas vietu pašiem. Tā tēvs šeit iesāka darbus… un tad atstāja īpašumu ar savu sapni par atpūtas vietu man mantojumā. Tieši tādēļ pārdot vai neturpināt tēva iesākto nespēju, lai arī cik dažkārt grūti ietu un rokas nolaistos,” atklāj atpūtas un sporta kompleksa saimnieks. Vafeļu pārdevējiJau no bērnības Aigars iesaistījies dažādos „biznesiņos”. “Par pirmo droši var nosaukt darbošanos kopā ar mammu. Kad biju pusaudzis, cepām vafeles ar saldējumu un tirgojām, tad nāca cukurvates bizness. Pēc skolas nedaudz pastrādāju celtniecībā, tad bija stabu bizness, tad ražojām aku grodus un keramzīta blokus, guļbūves un arī mežizstrāde. Pēdējais palicis joprojām un klāt vēl nācis arī atpūtas un sporta komplekss,” atklāts ir Aigars.Savukārt Daila smej, ka viņas apņēmība un uzdrīkstēšanās riskēt ir krietni mazāka. Savu biznesu viena nevarētu uzsākt. “Pirms tam strādāju bankā. Dienas bija garas un vienādas, tad sapratu, ka pietiek strādāt citiem, labāk darīt sev un savai ģimenei. Apbrīnoju savu vīru, kurš ir spējis to visu izdomāt un arī īstenot (domāts par “Trīssaliņām” – redakcijas piezīme). Zinu, ka tas ir milzīgs darbs, kas prasījis daudz negulētu nakšu, daudz nervu, ne katrs ko tādu spēj,” uzskata Daila.Tas ir sirdsdarbsLai arī iepriekš vairākkārt pieminēts vārds bizness, uz sporta un atpūtas kompleksu Šmulānu ģimene to neattiecina. Tas šobrīd ir sirdsdarbs, jo ļoti daudzas lietas ir darītas pašu rokām, pašu izdomāts. Šeit ir ierauta visa ģimene – sākot ar meitu un beidzot ar omu. “Pagājušajā vasarā meita tik daudz bija atklausījusies mūsu runas ar klientiem, ka vasaras beigām jau darbojās kā mazais gids un ar prieku sagaidīja kārtējos viesus,” atceras Daila.Attīstās par spīti ekonomikaiSmiltenes novada sakoptākā uzņēmuma īpašnieki atzīst, ka šajos ekonomiskajos apstākļos nebūt nav viegli. Pelnīt šobrīd ir neiespējami, taču attīstība notiek visu laiku. “Strādājam, lai paplašinātos un radītu cilvēkiem aizvien jaunas atpūtas iespējas. Katru sezonu sākam ar kādu jaunumu. Pagājušajā gadā tā bija taverna, bet šogad dabas taka. Arī nākamajā gadā būs jaunumi dabas takā un uz vasaru ceram pabeigt jaunu ģimenes brīvdienu māju,” stāsta Aigars. Lūkojoties nākotnē, Dailai gribas cerēt, ka pēc gadiem varēs sagaidīt arī atdevi. “Lai gan man liekas, ka “Trīssaliņas”, tāpat kā Rīga, nekad nebūs gatavas, jo vīram vienmēr ir idejas un plāni, kurus vajag īstenot,” viņa papildina.Savs skatījums uz “Trīssaliņām” ir atpūtas un sporta kompleksa jaunākajai saimniecītei. Patlaban viņai visvairāk patīk “zebra” – maza mašīnīte, ar ko tiek vizināti ciemiņi. Vasarā Paula vienmēr Aigaram brauca līdzi, kad kādu vizināja, un stāstīja ciemiņiem, kā tētis to mašīnu visu izjauca un pārtaisīja par “zebru”. “Arī dabas taka man ļoti patīk. Varētu tur pastaigāties ilgi,” teic mazā gudriniece.Jautāju Paulai, kas vēl varētu būt “Trīssaliņās”. Saimniecīte ilgi nevarēja izdomāt. Tad meitenes tētis pateica, ka varbūt tā būtu liela šļūcamā truba, kas ieiet ūdenī. Pēkšņi Paulai iemirdzējās acis un viņa teica: “Ārprāts, tev tieši tādas pašas domas kā man!” Tas bija amizanti, jo patiesībā Paula to nebija iedomājusies, vienkārši ļoti ātri un labi noreaģēja. Gandarījums un pienākumsVaicāti, kā uztver pašvaldības apbalvojumu par panākumiem konkursā, abi atzīst, ka tas ir patīkami. “Ir gandarījums, ka tas, kur esi ielicis visu savu laiku, savas brīvdienas, līdzekļus, milzīgu darbu, ir pamanīts un novērtēts. Bet vienlaikus tas ir arī vēl viens pienākums, lai šo titulu arī uz priekšu varētu godam nest. Nedrīkst atslābt ne mirkli, lai varētu kļūt tikai vēl labāki,” saka Daila.Tajā pašā laikā Aigars saka, – gandarījums jau ir arī tad, kad pēc grūtas darba dienas apsēdies un redzi, kas ir paveikts, kad cilvēki atbrauc un saka, ka viņi šeit jūtas kā paradīzē un nekur nav redzējuši neko tādu. “Mums gan tas šķiet nedaudz pārspīlēti, bet varbūt pie tā esam ļoti pieraduši un paši nevaram to novērtēt,” nosaka “Trīssaliņu” saimnieki.Brīvais laiks – deficītsAigaram brīvais laiks ir deficīts, tādēļ kāds kopīgs ģimenes brauciens, ekskursija vai kopīgi padarīts darbiņš ir īsta laime. Vasarā, kaut arī tas ir karstākais darba laiks, ģimene cenšas atrast piemērotu laiku, lai uz dienu vai divām aizbrauktu uz kādu skaistu atpūtas vietu ne tikai atpūsties, bet arī gūt pieredzi, apskatīties, kā viesus uzņem citur. Neizpaliek arī teātris, kāds koncerts un cita veida atpūta.Nosvin klusi un mīļi Tuvojas brīnumu laiks – Ziemassvētki. Šķiet lieki prasīt, kur ģimene pulcēsies Ziemassvētkos. Tās, protams, būs “Trīssaliņas”. “Sabraucam visi tuvākie radiņi un, kā jau Ziemassvētkos pienākas, klusi un mīļi tos nosvinam ar eglīti, ar pašu ceptām piparkūkām, dāvaniņām un dzejolīšiem. Ziemassvētku vakars man šeit liekas īpaši skaists un romantisks – sniedziņš, tumsā spīd apsnigušas lampiņas, tāda pasakas uzburta ainiņa,” baltajā ziemas dienā Ziemassvētkus uzbur Daila.
