Ar Andreju Rāceni esmu pazīstams sen. Labu amata meistaru pakalpojumus izmanto daudzi, jo neba jau viss veikalā nopērkams. Ja vajadzīgs kāds, piemēram, nestandarta izmēra galds, īpašs gaļas sadalāmais dēlis un vēl tūkstoš koka lietu, tad daudzi vēršas pie Andreja. Tie viņam parasti ir prieka, nevis peļņas darbi. Joprojām priecājos par viņa perfekti izgatavotajiem bilžu rāmjiem. Meistars atzīst, ka nepaiet gandrīz neviena diena, kad kādam kaut kas nebūtu vajadzīgs. Andrejs labprāt piekrita intervijai, taču sarunas beigās piebilda, lai viņam nepielīmējot baltus spārniņus, jo ikdienā gadās visādi, arī pasacīt kādu skarbāku vārdu, ja tāds nepieciešams, un tas nāks par labu skolniekam.Augstskolas diploms 60 gadosA. Rācenis ir amatu mācības skolotājs Valkas pamatskolā un mākslas skolā. Pedagoga darba pieredzes laikā viņš ir ielāgojis kādu nozīmīgu bērnu atzinumu – visdumjākie ir vecāki un pedagogi, bet gudrākie ir paši bērni. Protams, tas neattiecas uz visiem, taču 13 – 16 gadu vecumā daudziem tā šķiet.Galdniecības lietas Andrejs sāka apgūt apmēram kopš 10 gadu vecuma, kā tolaik lielākā daļa zēnu, kuri darbojās ar nazi un zāģi. Pēc tam Cēsu arodskola, kura pabeigta 1966. gadā. “Tolaik lūkojos uz vecīšiem, kuri šo skolu bija absolvējuši pirms 40 gadiem. Tagad pats tāds esmu,” smaida skolotājs.Pēc arodskolas viņš sāka strādāt Valmieras mēbeļu kombināta Valkas ceha ražotnē, kur ilgus gadus gatavoja stūra dīvānus. Viņš bija tapsētājs, slīpētājs, lakotājs, montētājs, šablonists, praktiski apguva visu ražošanas ciklu. Pēc tam Andrejs beidza Industriālo tehnikumu Rīgā, bet 60. dzimšanas dienā kā dāvanu saņēma paša sūri nopelnīto Latvijas Universitātes diplomu pedagoģijā.Vīrietim jāprot saimniekotSkolotājs ar savu darbu ir apmierināts. “Gadās visādi, taču lielākoties stundās virsroku gūst labākie un apzinīgākie. Visā Latvijā pašlaik aizvien vairāk pazeminās interese par amatniecību, par praktisko darbošanos, kas cilvēkam ikdienā nepieciešama. Vismaz vīrieša cilvēkam noteikti jāprot saimnieciskie mājas darbi. Skola ir vienīgā vieta, kur gūt šīs iemaņas. Dzīvē gadās visādas situācijas un neviens nezina, kad šīs iemaņas būs vitāli nepieciešamas,” pārliecināts skolotājs. Viņš priecājas par bērniem, kuri bez problēmām rīkojas ar modernajiem elektroinstrumentiem, piemēram, urbi. Ne visiem ir viegli ievērot uzstādījumus, ka instruments ir jānoliek tieši tajā vietā, no kurienes tas paņemts. Taču pie skolotāja prasībām pamazām visi pierod un, lielos mērogos ņemot, jāaizrāda aizvien mazāk. Diemžēl instrumentu klāsts skolas darbnīcā nav nekāds dižais un tie ir necilā stāvoklī, taču, kad tie ir precīzi sakārtoti, vizuāli izskatās labi.Jautāts, ar ko atšķiras pamatskolas bērni no mākslas skolas bērniem, skolotājs atbild, ka mākslas skolā lielākoties mācās tie, kuriem ir padziļināta interese par kokapstrādi. Viņi apgūst arī zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu un kompozīciju, līdz ar to šo bērnu domāšana ir citāda. Pēc mākslas skolas beigšanas viņi turpina mācīties pamatskolā un kļūst par “lokomotīvēm” klasē.Tiesa, ne vienmēr var atšķirt mākslas skolas audzēkņa darbu no citiem, turklāt ne reti amatu mācībā labi sevi parāda skolēni ne ar to labāko reputāciju un uzvedību. Šos darbus skolēniem neatdod uz mājām, bet patur kā paraugus. Jo īpaši patīkami raudzīties uz skolēnu darbiem, kurus autors mīļi noglāsta, zinot, ka plaukstā neieraus skabargu, ka viss izdarīts nevainojami.Spiež uz kvalitātiAndrejs sevi nekādā ziņā neasociē ar mākslinieku, taču 2010. gadā piedalījās starptautiskā mākslinieku kocinieku simpozijā Valgā, kur strādāja 15 mākslinieku no deviņām valstīm. “Tas man bija milzu izaicinājums un liela pieredze. Tehniski protu visu, taču atrasties tik ievērojamu, idejām bagātu cilvēku sabiedrībā ir ļoti vērtīgi. Tur ikviens ir savējais un līdzvērtīgs pārējiem neatkarīgi no vecuma un citām pazīmēm. Tiklīdz kādam nepieciešama palīdzība, ikviens gatavs pieslēgties bez īpaša aicinājuma,” atceras A. Rācenis.Viņš piekrīt, ka galdnieka darbā noteicošā ir precizitāte un rūpīgums, tāpēc ikdienas darbos spiež uz kvalitāti un precizitāti, nevis darba izpildes laiku. Meistars atzīst, ka to panākt nav viegli. Tas attiecas arī uz mācībām skolās. Andrejs teic, ka tikko viņu apmeklējuši divi bijušie audzēkņi, kuru vārdus un izskatu jau aizmirsis un atzinuši, kādi toreiz mākslas skolā bijuši muļķi un savārījuši daudz ziepju. Tagad viens no viņiem mācās par automehāniķi, bet otrs par būvgaldnieku. Viņi pateicās, ka mākslas skolā varēja apgūt amata pamatu. “Ar šādiem puišiem vienmēr ir par ko nopietni parunāt. Viņi jau ir pieauguši cilvēki un šāds kontakts ir foršs,” smaida Andrejs.Viņa devīze ir vienkārša: “Jādara tas, kas ir jādara. Labāk vai sliktāk, tas ir cits jautājums. Reizēm esmu nejauks, bet tas pieder pie lietas, un puikas kādreiz mācēs to novērtēt.Visi saistīti ar pedagoģijuInteresanti, ka Rāceņu ģimenē visi vairāk vai mazāk ir saistīti ar pedagoģiju. Vecākais dēls Sandis ir autoinstruktors un palīdz apgūt autovadīšanas iemaņas. Savukārt Vācijā dzīvojošais Gints ir mūzikas pedagogs. Jaunākais Uģis mācās kultūras koledžā un studijā “Joy” māca dejošanu. Ar nākamo mācību gadu Andreja sieva Vija arī zināmā mērā būs saistīta ar pedagoģiju, jo strādās par tulci Valkas mākslas skolā igauņu plūsmas bērniem. Valcēnieši Viju Rāceni no daudzajām izstādēm zina kā labu zīda apgleznotāju. Diemžēl savulaik kautrības dēļ viņa neiestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, taču iekšējais dzinulis gleznot nebūt nav rimis. Andrejs piebilst, ka viņam pietrūkst tieši tā, kas piemīt sievai, taču mājās izdodas veiksmīgi savienot abu pušu labumus.Andrejs ar nelieliem pārtraukumiem joprojām turpina dejot tautas deju kolektīvā “Aija”, kurā darbojas kopš tā dibināšanas pirmajām dienām. Tiklīdz viņš ieradās Valkā, tā ievilkts kultūras nama sarīkojumu deju kursos un tā arī sākās aizraušanās ar deju. Un tā līdz šai dienai. Tagad aktuālāka ir darbošanās modes deju grupā.Jaunībā Andrejs labprāt makšķerēja, taču pašlaik visvairāk laika jāvelta iegādātās mājas savešanai tādā kārtībā, lai tur justos maksimāli ērti. Savu laiku prasa dārzs, draugi, domubiedri un itin attāli cilvēki, kuri lūdz palīdzēt. Viņa dzīve aizrit ar šiem cilvēkiem un grozās ap pamatskolu, mākslas skolu un kultūras namu.
VIEDOKĻI
Juris Ganiņš, galdnieks:- Ko lai saka, Andrejs ir normāls vecis. Viņš ir labs meistars, rūpējas par mājām un ģimeni. Ar Andreju esam pazīstami, kopš viņš atnāca uz Valku no arodskolas, tas ir vismaz 30 gadu. Tad arī iepazināmies. Sabiedrisks cilvēks. Domāju, ka viņam nav nekādu sliktu īpašību.Zaiga Purne, bijusī deju partnere:- Viņu pazīstu sen. Andrejs ir ne tikai labs meistars, bet kolosāls cilvēks, draudzīgs, atsaucīgs un izpalīdzīgs. Grūtos brīžos viņš vienmēr ir mācējis uzsist uz pleca un pasacīt īstos vārdus.Nadežda Možarova, Valkas pamatskolas direktore:- Labs skolotājs ar meistarīgām rokām un prasmīgi māca bērnus. Ļoti rūpējas par darba kabinetiem. Ir patstāvīgs, pats sameklē materiālus un sarūpē instrumentus. Andrejs vienmēr ir atsaucīgs un smaidīgs. Viņš ir Vīrietis skolā.
