Nu jau ir par traku. Nepietika, ka veselības aprūpei valdība vienreiz samazināja budžetu. Sekoja otrs cirtiens, un nu tiek slēgtas slimnīcas. Vajagot taupīt. Tikai uz kā rēķina? Tautai faktiski ir atņemtas tiesības uz pienācīgu veselības aprūpi, ko tai garantē Satversme. Visbriesmīgākais, ka neviena vara – ne iepriekšējā, ne tagadējā – Latvijā vēl nav sākusi kaut ko darīt no jauna, lai izrāptos no krīzes bedres. Tēlaini runājot, netiek gatavotas kāpnes, lai tiktu laukā, bet visu laiku bedrē palikušajiem samazina līdzekļus, lai iespējami ilgāk varētu teikt – mums vēl ir. Pat muļķiem ekonomikā ir skaidrs, ka tikai samazināšana reiz beigsies ar to, ka nebūs vairs nekā. Arī reģionu slimnīcās pakalpojumu piedāvājumi samazināti līdz minimumam. Turklāt lauku iedzīvotāji, īpaši attālākajās nomalēs dzīvojošie, visus paziņojumus par izmaiņām tik un tā neizlasīs, un nereti viņiem arī no to sarežģītās izskaidrošanas tāpat nekas skaidrs netaps. Cilvēki sapratīs vien to, ka labāk neslimot, jo slimības gadījumā palīdzības nebūs. Slimība gan neuzprasās, bet atnāk pati. Tagad tā var būt pārliecināta par uzvaru, jo šī valsts, lūk, taupa. To, ka miljoni no Eiropas Savienības fondiem, kas bija domāti tūrisma attīstībai, ieplūduši mūsvalstiņas oligarhu villās un pilīs, valsts un tās drošības struktūras nemana. Arī erudītu ekonomistu, kā, piemēram, Raitas Karnītes ieteikumi varas vīriem ir zem astes, jo tad jāsamazina pārvalde, padomes un lielās augstāko struktūru ierēdņu algas. Tad labāk lai tauta mirst.
