Šobrd liels ldakas labprtk izvlas dzvu smas zivtiu, nevis vizuli. Parasti par smas zivtiu izvlas karsias vai nelielas raudias.
Šobrd liels ldakas labprtk izvlas dzvu smas zivtiu, nevis vizuli. Parasti par smas zivtiu izvlas karsias vai nelielas raudias.
Plēsīgo zivju makšķerēšanai lieliski noder grunduļi. Šīs zivis sastopamas tīros tekošos ūdeņos — mazākās un lielākās upēs, arī to ietekās jūrā, turklāt vienmēr gultnes tuvumā. Grunduļiem patīk seklākas un straujākas vietas, smilšu sēres un sēkļi, kur dziļums pāriet seklumā, un otrādi. Grunduļus var meklēt arī tīros ezeros un pat dīķos ar caurtekošu ūdeni. Viņi turas bariņos, kuros ir dažāda lieluma zivtiņas. Ziemu pavada turpat netālu, dziļākā vietā.
Grunduļiem nav svarīgi, makšķernieks ir redzams vai ne. Var pat iebrist ūdenī un ar zābaku nedaudz rušināt smiltis. Projām plūstošajā duļķu straumītē ēdelīgās zivtiņas piepeldēs pie pašām kājām. Lai viņas noķertu, reizēm nevajag pat makšķeri — pietiek ar zivju uztveramo tīkliņu.
Grunduļu makšķerēšanai izmanto vieglu makšķeri, uz āķa liek paprāvus sliekas gabaliņus, lai neķertos pašas mazākās zivtiņas.
Kā ēsmas zivtiņas noder arī mailītes. Šīs zivtiņas ar olīvzaļo ķermeni nedaudz atgādina mazās forelītes, taču mailītei nav taukspuras.
Šīs zivtiņas vislabāk jūtas foreļu strautos, un viņas mēdz dēvēt par foreļu pavadonēm. Tomēr mailītes spēj pielāgoties gandrīz jebkuriem dzīves apstākļiem. Viņas sastopamas arī lielu upju lejtecēs un ezeros. Ja nokļūst dīķos un nevar aizpeldēt, savairojas arī tur.
Mailītēm dabisko ienaidnieku praktiski nav. Pat neievērojot cilvēka klātbūtni, viņas ķer jebkuru ēsmu. Lai nebūtu lieki jāpukojas un lai mazāk zivtiņas savainotu, ķerot ēsmas zivtiņas, labāk novīlēt āķa atkarpi.
Noķert mailītes var arī bez makšķeres. Vietā, kur mīt šīs zivtiņas, jāiegremdē prāvs bezkrāsains stikla vai plastmasas trauks, kura iekšpusē izsmērēta mīkla, biezputra vai maize. Kad zivtiņas iepeld traukā, to izceļ.
Vienmēr izsalkušas un tāpēc viegli noķeramas ir arī auslejas. Šīs zivtiņas mēdz dēvēt arī par vēja zivtiņām. Viņas ir 6 — 7 centimetrus garas un nedaudz atgādina sīku vīķīti vai pat salatīti. Taču auslejai atšķirībā no līdziniecēm ir lielas viegli notraucamas zvīņas un sānu līnija, kas sākas tūlīt aiz galvas, taču tālāk par 12. zvīņu neturpinās.
Auslejas ir sastopamas visur. Viņas mīt pat purvu ezeriņos, arī pieglumējušos dīķos, kur neviena cita zivs, izņemot karūsu, nespētu izdzīvot.
Šīs zivtiņas uzturas ļoti lielos baros tuvu ūdens virspusei. Vien spēcīgos viļņos viņas nolaižas dziļāk. Auslejas vislabāk atrast, braucot ar laivu. Rāmā laikā nevar nepamanīt viņu spēlēšanos ūdens virspusē. Vējainā laikā viņas parasti izvēlas niedru puduru aizvēja pusi.
Arī auslejas nebaidās no bridēja, tādēļ jebkura piesardzība ir lieka. Vislabāk auslejas sasmelt ar apgāzta lietussarga formā sagatavotu tīkliņu. Auslejas īpaši iecienījuši asari.
