Ienākot Ēveles pagasta jaunajā bibliotēkā, mūs apņem siltuma un mājīguma sajūta. Klāt kā tāds pavasara putns mums piespurdz smaidīga un stalta nama saimniece – Aelita Punkstiņa. Uzreiz ir skaidrs, kāpēc šeit apmeklētāji jūtas gaidīti kā putnēni savā ligzdā.Aelita bibliotēkā strādā tikai gadu un dažus mēnešus. Viņa atklāj, ka par bibliotekāres darbu sapņojusi jau sen, jo nojautusi – tas ir viņas īstais dzīves aicinājums, kur varēs izpausties visās interesējošās jomās – vēsturē, literatūrā, jurisprudencē, ekonomikā, lauksaimniecībā un rokdarbos.Lepojas ar meituAelita ir ļoti sievišķīga būtne, jau pieaugušas meitas Kintijas un dēlu – Kristera un Armīna – mamma. Vislabprātāk viņa stāsta par lietām, kas viņai patīk un ko vēlas sasniegt darbā. Tomēr pēc jautājumiem par viņas sievišķīgo būtību Aelita, nosecinot, ka būšot jāatklājas kā sieviešu žurnālam, atveras un cenšas būt godīga pret jautātājām. Aelita uz kolhozu “Ēvele” atnāca strādāt astoņdesmito gadu sākumā uzreiz pēc Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas beigšanas, kur ieguva zooinženiera diplomu. Kopš studiju laikiem viņas lielā mīlestība ir aitkopība. Aelita sapņo, ka viņai kādreiz varētu piederēt dārgu un ekskluzīvu šķirņu aitu ganāmpulks. Tas noderētu arī tāpēc, ka Aelita ir liela rokdarbu meistare. Tam, ka sapņi piepildās, uzņēmīgā sieviete tic, jo viņai tie īstenojušies vairākkārt. Aelita ir no tiem cilvēkiem, kuri visos laikos atradīs kādu nodarbošanos un iztikšanu. Viņa nemēdz žēloties par savu likteni, vien piebilst – katram Dievs dod tik, cik pienākas, un ar to ir jāmāk izdzīvot. Jaunā speciāliste kopā ar mazo meitiņu uz Ēveli atnāca vienas. Aelitas pirmais vīrs Juris, ar kuru kopā nodzīvoti vien pāris gadu studiju laikā, sievai nebrauca līdzi. Viņš palika strādāt savā dzimtajā Kurzemē. Uz jautājumu, kāpēc jaunā ģimene izšķīrās, Aelita joprojām nezina atbildi. Pēc tikšanās ar Juri meitas augstskolas izlaidumā to pateikt nav varējis arī viņš. Iespējams, apprecējušies par agru. Abi vecāki vienojušies, ka labākais, kas viņiem ir, tā ir gudrā un uzņēmīgā meita. Mamma ar viņu lepojas, arī jaunākajiem brāļiem Kintija ir lielā gudrā māsa. Bibliotēkā pie sienām redzamas Kintijas gleznas. Nezinātājs varētu domāt, ka tās gleznojis kāds mākslinieks – gleznas ir spilgtas, ar savu raksturu un izteiksmes veidu.Sagaida ģimeni ar vakariņāmAelita Ēvelē satika tagadējo dzīvesdraugu. Viņa atceras, ka Valdis, būdams priekšsēdētājs, sēdējis kolhoza garāžās un skatījies, cikos katrs speciālists ierodas darbā. Vārds pa vārdam, līdz nevainīga aizraušanās pāraugusi mīlestībā. Viņai ar Valdi ir diezgan ievērojama gadu starpība, bet sieviete uzskata, ka tas nekad nav bijis traucēklis kopdzīvei un abu dēlu audzināšanai. Sieviete atklāj, ka četru gadu vecumā viņai traģiski bojā aizgājis tētis, tāpēc, iespējams, viņa ir tiekusies pēc dzīves gudrāka vīrieša. Aelita domā, ka nekad nevarētu dzīvot kopā ar vīrieti, kurš būtu kaut par gramu neizglītotāks par viņu un nesaprastu viņas īpašo humoru. Valdim piemītot iedzimta inteliģence un nepārspējamas zināšanas ikvienā no svarīgām dzīves jomām. Tas joprojām fascinē Aelitu. Viņa ir pateicīga vīram par atbalstu ikvienā dzīves situācijā. Viņa kopā ar dēliem mājās ierodas ap deviņiem vakarā, jo abi puikas mācās arī Strenču mūzikas skolā. Savu ģimeni Valdis mājās vienmēr sagaida ar siltām vakariņām. Aelita saprot, kā jūtas vīrietis, kura būtība nav sēdēt mājās, veikt ikdienas pienākumus, kopt lopus un slaukt govis, bet tā dzīvē iegrozījies, ka pašlaik algotu darbu strādā viņa, bet par mājām un saimniecību gādā Valdis. Bērnus uz skolām un futbola treniņiem Valkā arī aizved un atved mamma. Abi vecāki lielāko daļu savas enerģijas un naudas iegulda bērnos. Aelita ir pārliecināta, ka nemaz citādāk nespētu dzīvot, ja sev būtu jāpārmet, ka nav izdarījusi visu, lai puikas izaugtu gudri, mērķtiecīgi un ar savu pārliecību par nākotni. Aelita atceras, ka vienam no puikām bija jāsāk mācīties spēlēt trompeti. Sākumā tas lāgā nav izdevies, tāpēc tētis ieteicis to sparīgi darīt kūtī pie govīm, jo tad viņām būšot vairāk piena. Mazais muzikants to arī esot darījis, jo juties atbildīgs. Mammai ir vairāki līdzīgi stāsti, kā abi vecāki mudinājuši bērnus tiekties pēc izglītības.Pietiek ar to, kas irAelita tikai vienreiz dzīvē bijusi pie friziera, kad vajadzējis saposties kāzām. Viņa nav pasaulīgs cilvēks, jo pietiek ar to, kas ir, nevaimanājot par to, kas varēja būt. Aelitai lauku mājās nav gandrīz neviena elektroierīce, vien neliels televizors, kas vajadzīgs tad, “ja valstī notiek apvērsums”. Sieviete atzīst, iespējams, kāds viņu uzskata par jocīgu, jo viņiem neesot arī ledusskapja, bet mājās esot izcils pagrabs, kur uzglabāt ģimenei nepieciešamos krājumus. Toties “Ružēnu” mājas lepojas ar īstu malkas plīti, uz kuras sanāk pasaulē garšīgākās zupas un pankūkas. Aelitas ģimene “Ružēnos”, kas atrodas 12 kilometrus no pagasta centra, dzīvo jau 12 gadu. Tās ir kļuvušas par viņas patvērumu, vietu, kur sapņot un sapņus piepildīt. Ja nebūtu tādas vietas, iespējams, nebūtu arī Aelitas uzņēmības, enerģijas, ideju un darbu, nebūtu puikām savu īstu lauku māju.
VIEDOKĻI
Skaidrīte Kalniņa, pensionēta skolotāja: – Aelita ir jauks, mierīgs, sirsnīgs, izpalīdzīgs un atsaucīgs cilvēks. Viņai viss padodas – gan pasākumus organizēt, gan rokdarbus darināt. Aelita ir rušinātāja – ja sāk pētīt vēstures jautājumus, tad viss viņai jāizzina līdz galam. Viņa ir īsta sava amata lielpratēja. Armīns Zīvers, jaunākais dēls: – Mana mamma savā bibliotēkā ir čakla un darbīga, bet mājās ir diezgan stingra un prasīga pret mums. Gan jau vēlāk man mammai būs jāsaka paldies par to, kā mūs audzināja. Es ar mammu nekautrējoties varu izrunāt visas savas lietas.Kristers Zīvers, vecākais dēls: – Mamma ir ļoti laba un inteliģenta. Viņa ir prasīga, tāpēc mums ir jāmācās. Nekad nav bijis tā, ka pēc kāda jautājuma uzdošanas viņa nevarētu sniegt atbildi. Pāris reižu mammu esmu aizvietojis darbā, kad viņai bija jābrauc uz kādu semināru. Man patīk mammas darbs.
