Vasarā bērni visbiežāk atpūšas, taču brīvlaiku var izmantot arī, apvienojot atpūtu ar produktīvu darbu – to divu nedēļu garumā Smiltenes pagasta Kalnamuižā darīja Jūrmalas mākslas skolas audzēkņi. “Ziemeļlatvija” centās noskaidrot, kāpēc jūrmalnieki par plenēra vietu izvēlējās tieši Smiltenes apkaimi.
“Jūrmalas mākslas skolas audzēkņiem vasaras plenērs notiek jau 23. gadu. Katru reizi tas notiek citā Latvijas vietā. Svarīgākais faktors, lai tā būtu skaista. Otrs, lai divu nedēļu garumā mums būtu laba dzīvošana. Pagājušajā gadā bijām Valkā, bet Smiltenes pagastu izvēlējāmies nejauši – tā skaistuma dēļ,” stāsta plenēra vadītājs Antons Vaivods.Svarīga ir daudzveidībaPēdējā plenēra dienā Smiltenes Valsts tehnikuma – profesionālās vidusskolas zālē ikvienam bija apskatāmi aptuveni divsimt darbi, kuros desmit līdz 16 gadus veci bērni visdažādākā tehnikā attēlojuši atpazīstamas vietas pilsētā un pagastā. “Strādāt devāmies divas reizes dienā: no rītiem mums bija zīmējums – grafika, bet pēcpusdienā glezniecība. Centāmies, lai būtu daudzveidība – arhitektūra, daba, dzīvnieki. Kalnamuižā jau tas viss ir apkārt!” ar sajūsmu par dabu mūspusē stāsta A. Vaivods. Plenēra vadītāju visvairāk piesaistījis Līgo kalns Smiltenes pagastā. “Tā ir viena no jūsu skaistākajām dabas vietām, kas man nedaudz atgādina iemīļoto Kuršu kāpu. Vienu vakaru ar audzēkņiem devāmies iemūžināt saulrietu, arī noslēguma vakaru pavadīsim tur – būs atvadu ugunskurs un brauciens zirga pajūgā, kas pilsētas bērniem ir eksotika. Protams, arī jūsu vietējā Stounhendža (drupas pagastā, kas atgādina vienu no pasaules brīnumiem – red.),” stāsta mākslas skolas direktora vietnieks izglītības jomā.Jūtama izaugsmePedagogs stāsta, ka vislielākā audzēkņu izaugsme vērojama tieši pēc vasaras plenēriem, jo daba māksliniekiem ir vislabākais skolotājs. “Brīvā laika mums bija pamaz, jo pamatā tiešām bija darbs. Lai kļūtu par labu mākslinieku, nepietiek vien ar talantu. Tas ir jāizkopj ar darbu. Nereti bērni sēdēja un strādāja līdz pat naktij, jo dienā nepaguva pabeigt. Mani pārsteidza ieinteresētība, jo ik pēc piecām minūtēm kāds no audzēkņiem nāca un prasīja – skolotāj, kā labāk darīt? Katru vakaru mums bija mazās skates, kurās izvērtējām dienā paveikto, bet noslēgumā lielā – ar vērtējumu, kas bērnos radīja interesi censties vairāk,” tā A. Vaivods.Vaicāts, vai divas nedēļas nav par garu plenēram, viņš atbild, ka šo jautājumu uzdevis ne vienas vien mākslas skolas pedagogs un vadītājs. Pēc Jūrmalas mākslas skolas pieredzes, divas nedēļas vasaras plenēram ir optimālais laiks, jo pirmās septiņas dienas tāda ieskriešanās vien esot, taču otras septiņas – krietni ražīgākas, jo var strādāt ar pilnu atdevi, roka klausa un acs redz to, ko vajag redzēt. Viņš šo pieredzi iesaka praktizēt arī citām mākslas skolām, tādējādi veicinot audzēkņu attīstību.
vai plenēri veicina bērnu izaugsmi?
Maruta Stabulniece, Valkas mākslas skolas direktore– Kopš skolas pastāvēšanas, katru vasaru mēs audzēkņiem rīkojam praksi, ko var dēvēt arī par plenēru. Jā, ir jūtama izaugsme, jo vasaras prakses laikā esam tikai mēs un mūsu skolēni, rodas ģimenes sajūta. Plenēros esam kopā ar dabu. Ja jūt pietāti pret to, ko dara, mainās attieksme. Daba apņem bērnus, viņi vairs nav četrās sienās, kur ir draugi, kontaktēšanās.Jāteic, ka vasaras prakses mums ir obligātas, jo tās ir iekļautas mācību programmā. Mazākie bērni, kuri paši par sevi vēl nevar parūpēties, praksi iziet Valkā, bet pārējo kursu audzēkņi izbrauc ārpus pilsētas. Šogad bijām Smiltenes pusē – “Trīssaliņās”. Agrāk vasaras prakses rīkojām divu nedēļu garas, taču pieredze lika tās saīsināt, jo bērni ilgojas pēc mājām. Tagad mums plenēri norisinās piecas dienas, jo būtiskas ir arī finanses. Skatāmies, lai šīs aktivitātes būtu pa kabatai bērnu vecākiem.Maira Kupriša, nometnes koordinatore Kalnamuižā– Lai arī es nevaru salīdzināt ar citu skolu audzēkņiem, šiem bērniem noteikti bija vērojama izaugsme. Par to varēja pārliecināties, vērojot viņu ikdienas gaitas. Katrs nākamais darbs bija aizvien kvalitatīvāks un interesantāks. Mani pārsteidza tas, ka mākslas skolas audzēkņi bija mierīgi, taču tajā pašā laikā strādāja ar lielu aizrautību. Mani pašu piesaistīja grafikas darbi – cik tie bija apjomīgi! Pārsteidzošākais, ka bērni tos paveica vienas dienas laikā.
