Nenoliedzami, pienācis laiks, kad pat viskritiskāk pret dārza darbiem noskaņoto pilsētnieku velk pie zemes. Iespējams, pie vainas ir izslavinātā krīze, kura piespiež cilvēkus vairāk rēķināt savus izdevumus, jo pašu izaudzētais un ieliktais burkās tik tiešām ļauj ietaupīt uz ēšanas izdevumiem. Brīnos par tiem, kuri spēj no rītiem agri celties, lai kurinātu savas siltumnīcas, kurās aug tomāti un citi labumi – pirmie salāti, redīsi, saldā paprika un garšaugi. Toties viņi tomātus ēd vismaz mēnesi agrāk, nekā plēves mājās audzētos. Esmu dzirdējusi, ka, lai ātrāk nogatavotos zemenes, virs tām ceļ nelielas plēves mājiņas. Tas viss tiek darīts ar īpašu rūpību un mīlestību, domājot par tiem, kas ēdīs pirmās garšīgās ogas. Šopavasar daudz vairāk pilsētnieku savos mazdārziņos kādu vagu vairāk atvēl kartupeļiem un noteikti arī sīpoliem, jo to cena veikalos ir strauji pieaugusi. Tomēr latvietis ir ne vien praktiķis, bet arī skaistuma mīlis. Kārtējo reizi par to pārliecinājos, brīvdienās satiekoties ar draudzeni, kuru nu nekādi nevarētu saukt par čaklu dārznieci, bet vairāk par palīgu, kura reizēm mammai izravē mazdārziņu. Viņa palepojās ar nopirktajiem sīpoliem, no kuriem, cerams, izaugs dzeltenas puķes, līdzīgas miniatūrām kallām. Braucot uz laukiem, gandrīz pie ikvienas mājas aug sarkanas pujenes vai acis priecē visvienkāršāko kliņģerīšu dobe. Tās neprasa īpašu kopšanu, vien pāris reižu jāizrauj nezāles un sausumā jāuzlej kāda ūdens lāse.
