“Kāpēc es?” sagaidot savā dzīvoklī “Ziemeļlatvijas” korespondenti, samulsusi brīnās 71 gadu vecā launkalniete Inta Dzērve.
“Kāpēc es?” sagaidot savā dzīvoklī “Ziemeļlatvijas” korespondenti, samulsusi brīnās 71 gadu vecā launkalniete Inta Dzērve. “Ir uzņēmīgi cilvēki, kuri strādā. Par viņiem būtu jāraksta.”
Tomēr tieši par Intu Dzērvi pastāstīt citiem ļaudīm ieteica vairākas launkalnietes. Viena no viņām ir vietējā veikala vadītāja Dzidra Plūme.
Apbrīnojams gribasspēka piemērs
Inta rāda apbrīnojamu piemēru, ko cilvēks var izdarīt, ja vien viņam ir gribasspēks, saka Dzidra.
“Intiņa var paiet tikai uz puspēdu, balstoties uz divām nūjām,” viņa stāsta. “Ja tāds cilvēks var sakopt dārzu, tad lai darbspējīgie nesaka, ka nevar izaudzēt sev dārzeņus. Intai citi tikai sastrādā zemi vagām. Ar pārējo viņa pati tiek galā, kaut pa dārzu var kustēties tikai rāpus. Man nav tik tīrs dārzs kā viņai — bez nevienas nezāles. Intai dārzā aug kartupeļi, burkāni, kāposti, kabači, ķirbji, tomāti. Kas paliek pāri, to viņa izdala apkārtējiem.
Tajā pašā laikā ir darbspējīgi cilvēki, kuri neaudzē ne kartupeļus, ne ko citu, sēž pie mājas un šūpo kājas — man nav, iedodiet! Salīdzinot ar viņiem, Intu var apbrīnot vēl jo vairāk. Ja cilvēks grib, viņš var izdarīt daudz. Jā, pavasarī sastrādāt zemi ir grūti, bet pārējo — sakopt un izaudzēt ražu — var katrs.”
Nemācēja dzīvot uz citu rēķina
Inta Dzērve viena pati dzīvo daudzstāvu mājas otrā stāva dzīvoklī Launkalnes ciematā. Viņas meita strādā Rīgā, mammu apciemo brīvdienās — atved pārtiku, atnes grāmatas no pagasta bibliotēkas, aprūpē, palīdz dārzā.
Pēdējos gados Inta sadzīvo ar kāju nespēku. Kājas, kaut arī nesāp, tomēr neklausa. Vecā sieviete var pārvietoties tikai ar divu nūju atbalstu vai arī, istabā pieturoties pie sienām vai pie ķeblīša. Rudeņos un ziemās, kad ir slidens, viņa vispār neiziet no mājām. Vasarās gan — tad viņu gaida dārzs turpat pie mājas.
Intai ir speciālas dārza bikses ar brezenta ielāpiem uz ceļgaliem. Tie vajadzīgi, jo pensionāre dārzu ravē tikai rāpus. Citādi nav iespējams. Kājas netur.
Jau pavasarī Inta mājās kastītēs iesēj gurķus un tomātus un vēlāk dēstus stāda siltumnīcā, lai raža ienākas ātrāk. “Eju uz dārzu tādēļ, ka man to vajag. Ja neiešu, tad vispār nekustēšos,” viņa saka. Pati pieļauj, ka nespēkam iemesls meklējams, pirms daudziem gadiem pārpūloties kolhozā.
“Kad biju jauna, vai bija kāds darbs, ko nevarēju? Visu varēju. Cēlu piena kannas, kamēr melns gar acīm griezās. Trīs reizes dienā slaucot govis, sabeidzu rokas. Kad tās vairs neklausīja, strādāju lauku brigādē. Arī tur nemācēju uz citu rēķina dzīvot. Darīju, cik varēju. Tagad būtu gudrāka. Būtu agrākais spēks un tagadējais prāts, tad savu veselību vairāk taupītu.
Sāku strādāt, kad kolhozus dibināja. Beidzu strādāt, kad tos likvidēja. Pēc kolhozu izputēšanas daudzas mājas laukos ir tukšas. Cilvēki iet projām, jo laukos nav ko darīt.”
Vaimanas neko nedos
Vecās sievietes runa neskan kā žēlabas, bet gan kā faktu konstatēšana. Citas launkalnietes jau iepriekš stāstīja, ka Inta nav no tiem cilvēkiem, kuri skaļi sūrojas par slikto dzīvi.
Viņa arī pati atzīst, ka nekad nežēlojas. Kā ir, tā ir, un tā arī jākuļas uz priekšu. Vaimanas neko nedos, un labāk ir nenervozēt.
Gluži pretēji — ir jādomā optimistiskas domas. Inta smejoties saka, ka nekad nevienam neko sliktu nav darījusi un viņai nekas nesāp. “Esmu tikai nespēcīga,” saka pensionāre. Arī par garlaicību viņa nesūrojas. “Vasarā, kad nelīst, katru dienu aizeju uz dārzu. Laiks paiet, aizejot un atnākot vien, jo dārzs ir nogāzē. Ir grūti noiet lejā un vēl grūtāk uznākt augšā, tomēr tas ir to vērts. Esmu svaigā gaisā un saulītē. Laukos jau arī ir pierasts, ka vasarās no dārza var paņemt svaigus salātus, gurķīti, tomātu. Ziemā gan es ārā neeju. Tad ir slidens. Kas grib nopelnīt latiņu, atnāk un sanes man malku visai nedēļai. Pati noeju tikai līdz pagrabam vai pēc avīzēm.”
Vecā sieviete neatceros, kad pēdējo reizi bijusi dažus simtus metru attālajā ciemata centrā. Uz veikalu neesot vajadzības iet. Kad atbrauc Intas meita, tad viņa atved pārtiku no Rīgas lielveikaliem. Maizi un citu ikdienišķu pārtiku pensionāre pasūta vietējā veikalā, un vajadzīgās lietas Dzidra atnes uz mājām.
“Es viņai par to salāpu ziemā zeķes. Vismaz kaut kā atdaru,” teic pensionāre. Ne jau tālab viņa to dara, ka Dzidra prasītu atlīdzību. Labu vajag atlīdzināt ar labu. “Dzidra pati noskrienas darbos. Ļoti uzņēmīga sieviete. Darbs, mājas, kūtī tik daudz lopu, bet viņa tiek galā,” atzinīgi saka Inta.
Labi cilvēki dzīvojot arī kāpņu telpā. Kad viņi ierauga, ka kaimiņiene, balstīdamās uz abām nūjām, kaut ko nes no dārza uz rokas uzkārtā spainī vai tīkliņā, vienmēr palīdz nogādāt nastu dzīvoklī.
Vajag sevi nodarbināt
Taujāju Intai, vai dzīve ziemā četrās sienās nenomāc. Nē, tā neesot. “Man tepat blakus ir cilvēki. Lielāko daļu sēdu virtuvē un pa logu redzu — braukā mašīnas, staigā cilvēki. Tāpat kāds pie manis ienāk vai arī es noeju lejā.”
Inta iesaka ikvienam sevi nodarbināt — kaut ko darīt, lai nebūtu jādomā smagas domas. Viņa strādā dārzā, lasa grāmatas, skatās televizoru, it īpaši seriālus — “Dārznieka meitu”, “Karmelitu”, “Komisāru Reksi”. No grāmatām vislabāk patīk romāni. “Dzīvē taisīt romānus vairs nevaru, tagad varu tos tikai lasīt,” joko Inta.
Gandrīz vienmēr pensionāres dzīvoklī skan radio. Tas rada cilvēka klātbūtnes efektu un arī dod tēmas, par kurām domāt. Inta gan atzīst, ka politika viņu neinteresē. Arī sadzīves sarunu tēmas īpaši nesaista. “Ko par sevi runāsi? Bet par citiem man nepatīk runāt. Par citiem man nav nekādas darīšanas. Lai katrs dara, kā grib. Katrs dzīvo sev, nevis citiem.”
Uz Rīgu pie meitas Inta nedomā pārcelties. Lielpilsētā viņai šķiet, ka trūkst gaisa. Agrāk, kad braukusi uz Rīgu, vienu dienu varējusi izturēt, bet divas dienas bijušas par daudz.
Citiem padomu atturas dot
Inta stāsta, ka pēdējo reizi pie ārsta bijusi 1991. gadā. Nekas jau nesāpot, lai būtu iemesls meklēt mediķu palīdzību. Kad dažreiz streiko sirds, tad pensionāre ārstē sevi ar medu. Reiz, guļot slimnīcā, viņa atklāja, ka bišu produkts palīdz. Tā nu Inta, jūtot vājumu, sulai vai ūdenim pieliek karoti medus un izdzer.
Veselība viņai vairs neļauj strādāt rokdarbus. Dzidra slavē Intas agrākos izšuvumus. “Tik ļoti skaisti, smalki baltie darbi! Tos nesen varēja redzēt izstādē Launkalnes bibliotēkā.”
Intai aiz muguras ir garš mūžs, tomēr padomu, kā dzīvot, viņa citiem atturas dot. Vien piebilst, ka tiem jaunajiem, kuri uzaug viegli, bez darba, vēlāk dzīvē daudz kas šķiet grūti.
Intas darba stāžs ir 40 gadu. “Kolhozā sāku strādāt Grundzālē 15 gadu vecumā par slaucēju. Kad sāka sāpēt rokas un vairs nevarēju strādāt, saņēmu invaliditātes grupu. Kolhoza priekšnieks Ikaunieks mani izsvieda no saimniecības ar pantu par sistemātisku darba kavēšanu. Tad vasarās sāku strādāt sezonas darbu krejotavā. Kad pienotavu likvidēja un palika tikai piena savāktuve, sāku meklēt citu darbu. Tolaik Launkalnē vajadzēja strādniekus. Bija darba izvēle, un deva arī dzīvokļus. Arī mans brālis dzīvo Launkalnē. Sāku strādāt sovhoza noliktavā. Pēc meitas piedzimšanas kādu laiku strādāju kantorī par apkopēju, tad atkal aizgāju uz noliktavu. Tur arī manas darba gaitas beidzās.”
Pozitīvs tēls šajos laikos
Optimistiski saulains cilvēks. Tā Intu vērtē pirmsskolas skolotāja Ligita Baltere. Viņa ir vēl viena launkalniete, kura ieteica uzrakstīt par Intu. “Ziemeļlatvijai” šo ziņu nodeva Launkalnes pamatskolas direktore Ināra Grundāne.
“Pirmkārt, Inta nemēdz čīkstēt un sūdzēties, salīdzinot ar fiziski spēcīgiem cilvēkiem, kuri var kustēties un daudz darīt. Otrkārt, cik esmu Intu sastapusi, viņai vienmēr ir dzīvesprieks sejā. Viņa ir pozitīvs tēls šajos grūtajos laikos, kad cilvēki bieži saka — es nevaru to un to,” secina Ligita.
