Nesen televīzijā noskatījos Paula Putniņa komēdiju “Ar būdu uz baznīcu”. Lugas galvenā varone – teļkope un vietējā pagasta padomes deputāte, naivā un ideālistiskā Marianna Okolokolaka – cīnās ar kolhoza priekšsēdētāju Timrānu, lai atjaunotu vietējo nopostīto muižu, tās parku, kā arī sakārtotu pamesto baznīcu. Mūsdienās šīs idejas vairs neizsauc izbrīnu, bet Marianna dzīvoja padomju laikos, kuros galvenais bija piena izslaukuma kāpinājums un izaudzēt pēc iespējas vairāk tonnu graudaugu. Arī tagad, gluži tāpat kā padomju laikos, paralēlās pasaulēs risinās pie varas esošo un vienkāršo cilvēku dzīves. Nereti vienkāršais darba rūķis spēj paveikt tādus darbus, kas liek vien nobrīnīties, kur viņš spējis ņemt tādu enerģiju un uzdrīkstēšanos. Nesen tikos ar Ēveles pamatskolas skolotāju – vietējās luterāņu draudzes priekšnieci Skaidrīti Kalniņu. Viņa par savu dzīves uzdevumu izvirzījusi Ēveles baznīcas sakārtošanu. Līdz gada beigām baznīcai būs jauns jumts, un, ja līdzekļi atļaus, turpināsies dievnama telpu kosmētiskais remonts. Mainoties varai un laikiem, par laimi, cilvēks nav mainījies – vienmēr būs tādi, kas dzīvo ar sirdi, un tādi, kuri funkcionē likumā noteiktajos rāmjos. Skaidrītes uzdrīkstēšanās ir pierādījums tam, ka nav nepaveicamu darbu.
