“Braucot no Valkas uz
Rūjienu, 22. kilometrā ir miestiņš un autobusa pietura Vēveri. Tur ir Kārķu
pagasta “Vēveri”. Patiesībā agrāk tur nebija nekādi Vēveri. Tur bija mājas
kādas četras: mālers, skroderis, kalējs – amatnieki. Viens pēc otra katrs bija
uzbūvējis pa mājai. Un mans tēvs izdomāja, ka tur vēl vajag bodnieku tiem
amatniekiem klāt, jo izdevīga vieta. Tur varētu atvērt veikalu, kur visi
garāmbraucēji varētu iepirkties. Viņam tāds ķēriens bija no sava tēva. Tā nu
izdomāja un būvēja augšā māju.”
Tā savu dzīves
stāstu kādā 2017. gada ziemas dienā sāka Judītes kundze. Aiz bibliotēkas logiem
puteņoja un nemanot paskrēja vairākas stundas. Pamazām atklājās dažnedažādi
notikumi gadsimta garumā. Tā mēs iepazinām Judītes tēvu Ernestu Vēveri. Kā
teica Judīte: “Kas tik viņš nav bijis: pūtēju un stīgu orķestra vadītājs,
diriģents, veikalnieks, galdnieks, slotas kātu taisītājs, kuļmašīnas vadītājs,
biškopis, fotogrāfs, arī skolotājs…” Izsūtījumā viņas tēvu novērtēja arī
vietējā kolhoza priekšsēdētājs – “Vēveris ir ar zelta rokām”.
4.novembrī Ernestam
Vēverim 125. dzimšanas diena. Viņu godinām ar virtuālu
izstādi, kurā lasāmi fragmenti no viņa meitas Judītes stāsta “Viena
mūža raibumi”, kas ilustrēti ar fotogrāfijām no ģimenes albuma. Izmantoti arī
arhīva materiāli, publikācijas presē un laikabiedru atmiņas (paldies Mārītes
kundzei!).
