Neparasta sakritība, ka trīs izcilas latviešu sievietes, kuru vārdi ierakstīti medicīnas vēstures grāmatās, cieši saistītas ar Zemgali. Pirmā diplomētā latviešu ārste Klāra Hibšmane (1878–1946) ir dzimusi Zaļenieku pagastā. Elejas kurpnieka meita Late Veibele (1877–1949) bija pirmā diplomētā latviešu zobārste. Savukārt trešā no šī pulciņa ir Jelgavas strādnieka Anša Bērziņa un viņa sievas Minnas meita Elizabete Jakovļeva (1892–1955), pirmā latviete tiesu medicīnas eksperte, turklāt pirmā, kura medicīnā ieguva zinātņu doktores grādu.

Ar baisu apņēmību

Elizabetes Jakovļevas mūžs būtu romāna vērts, taču viņas vārds ir nepelnīti piemirsts. Nākamā medicīnas zinātņu doktore dzimusi deviņu bērnu ģimenē, bērnībā piedzīvojusi lielu trūkumu, jo vecāki – strādnieks un zvejniece – saviem bērniem ar pūlēm spēja nodrošināt pašu nepieciešamāko. Tā kā Jelgava bija cieši saistīta ar teātri, Elizabetei bija sapnis, ka arī viņa sevi varētu realizēt mākslā, taču dzīve ieviesa savas korekcijas. Agri zaudējusi abus vecākus, meitene pelnījusi sev iztiku pie radiem Siguldā, taču paralēli ar lielu centību rūpējoties par savu izglītību. 1910. gadā eksternātā pabeigusi ģimnāziju.

No 1912. līdz 1914. gadam Elizabete studēja Rostovceva privātajos universitātes kursos Tērbatā. Sākās Pirmais pasaules karš; tā laikā viņa Krievijas armijā strādāja par žēlsirdīgo māsu – vispirms Rīgā, pēc tam Vologdā, Krievijā. Tā centīgā latviete ieguva baisu praktisko pieredzi, ko nu vajadzēja turpināt papildināt ar teorētiskajām zināšanām, tāpēc 1919. gadā viņa iestājās Permas Valsts universitātes Medicīnas fakultātē un 1922. gadā ieguva ārsta grādu. Prieku par paveikto līdz galam neļāva izbaudīt traģēdija personīgajā dzīvē – pirms diviem gadiem bija nomiris viņas pirmais vīrs.

Ilgus gadus dzīvojot Krievijā, par atgriešanos dzimtenē ārste pat nedomāja. Ieguvusi ārstes diplomu, darba gaitas Jakovļeva sāka Pleskavas apgabala Porhovā, kur tolaik dzīvoja viņas vecākais brālis. No 1926. gada līdz 1937. gadam dzīvoja un strādāja Pleskavā, kur bija apgabala un iecirkņa tiesu medicīnas eksperte un dažus gadus arī Pleskavas 1. padomju slimnīcas galvenā ārste (īslaicīgi arī patoloģe).

Jelgavas meita kļūst par medicīnas zinātņu doktori

Papildus praktiskajam darbam tiesu medicīnā Elizabete Jakovļeva ar prieku piekrita lasīt lekcijas studentiem. Pirmā augstskola, kur viņa docēja kursu tiesu medicīnā, bija Tomskas Valsts medicīnas institūts, kur jau pēc pāris gadiem talantīgā latviete kļuva par Tiesu medicīnas katedras vadītāju.

Paralēli docētājas darbam enerģiskā ārste sevi veltīja pētniecībai un zinātnei. Savas dzīves laikā viņa izstrādājusi 30 pētījumus, tai skaitā atlantu par smagām galvaskausa un smadzeņu traumām, albumu par mutilāciju (sakropļošana, apgraizīšana (visbiežāk ģenitāliju)), grāmatu par saindēšanos ar cikutu (velna rutku). Daži darbi pat publicēti ārzemēs. Īpašas uzmanības un pat atsevišķa raksta vērtas būtu Elizabetes Jakovļevas divas disertācijas – medicīnas zinātņu kandidāta disertācija “Par smagu galvaskausa un smadzeņu traumu vēlīnām sekām”, kas 1935. gadā aizstāvēta Maskavā, un medicīnas zinātņu doktora disertācija “Ekshumācija”, kas pavēra ceļu viņas ievēlēšanai par profesori tiesu medicīnā 1938. gadā Tomskā.

Dienasgrāmatas ar stindzinošu saturu

No darba brīvajā laikā mediķei bija kāda nodarbe – ņemt tinti un papīru, lai rakstītu. Lai fiksētu to, kas pašas acīm redzēts un piedzīvots. Tā tapušas vairākas burtnīcas ar aprakstiem, kur galvenokārt filigrāni fiksētas darba gaitas: izbraukums uz notikuma vietu, nozieguma sastāvs, sadarbība ar prokuroru un izmeklētāju un visbeidzot “mīklas” atrisinājums. Tēlaini izsakoties, to varētu dēvēt par detektīvu, taču šais aprakstos no fantāzijas nav ne miņas. Elizabete Jakov­ļeva sīki aprakstījusi pat to, kāds ārā bijis laiks, taču par pašas izjūtām nevienas zilbes. Ko jūt cilvēks, kura ikdiena saistīta ar vardarbīgas vai mīklainas nāves upuriem, potenciālais piezīmju lasītājs tā arī neuzzina.

“Viegls vējiņš šūpo smalko aizkaru mežģīnes,” savu vēstījumu sāk profesore. Tālāk seko būtiskākais – pilsētas stacijā atrasti divi koferi ar kādas nogalinātas sievietes orgāniem un ķermeņa daļām, bet parkā mīlētāju pārītis zem soliņa nejauši atrod sainī ietītu nelaiķes galvu ar zīmīti krievu valodā – “Par nodevību”. Sastrādājoties ar izmeklētāju un operatīvās grupas darbiniekiem, top skaidrs, ka mirusī bijusi tolaik populāra dziedātāja, kura nozieguma brīdī atradusies atvaļinājumā un pavadījusi laiku ar kādu bagātu jūrnieku. Savukārt, spriežot pēc zīmītes satura, slepkavība izdarīta greizsirdības dēļ. Rūpīgi analizējot zināmos faktus, ātrā laikā atrasts arī slepkava – kāda restorāna direktors, dziedātājas mīļākais.

Dienasgrāmatu, kas tapušas Krievijā nodzīvotajā laikā, fragmentus pēc Elizabetes Jakovļevas nāves nedaudz presē publicējis viens no viņas talantīgākajiem skolniekiem medicīnā – ilggadējais Republikāniskā tiesu medicīnas ekspertīzes biroja vadītājs Vladimirs Šmidts. Pie šī mediķa pēc profesores nāves nokļuva visas viņas burtnīcas.

Atgriešanās Latvijā

Profesores pašas liktenis izvērtās ne mazāk baiss, kā viņas piezīmēs fiksētie notikumi. Pēc studiju un darba gadiem Krievijā Elizabetei Jakovļevai radās vēlēšanās atgriezties dzimtenē. Staļiniskās represijas kļuva plašākas, bet tas profesorei netraucēja savu apņemšanos īstenot. Rīgā viņa atgriezās 1941. gadā un uzreiz ieguva darbu Latvijas Universitātē par Tiesu medicīnas katedras vadītāju. Sajūsma bijusi tik liela, ka savu pirmo lekciju Rīgā viņa lasījusi, auditorijas priekšā stāvot latviešu tautas tērpā. Būdama cilvēks ar apskaužamām darba spējām, daktere Latvijā paspēja izveidot arī tiesu medicīnas ekspertīzes dienestu. Tuvs profesores kolēģis bija docents Miķelis Veidemanis, ar kuru kopā garas darba stundas pavadītas Maskavas ielas morgā, ko uzcēla 1914. gadā pēc Parīzes parauga.

Prieks par atgriešanos Rīgā un profesionālajiem panākumiem nebija ilgs. Kā murgaina pamošanās pēc salda sapņa pienāca 1946. gada 20. oktobra rīts. Elizabeti Jakovļevu arestēja, apsūdzot pretpadomju darbībā un uz gandrīz deviņiem gadiem nosūtīja piespiedu ārstēšanā psihiatriskajā slimnīcā Kazaņā. Tāda bija padomju varas stratēģija – radīt sev iedomātus ienaidniekus, padarīt tos pretoties nespējīgus un tad samalt miltos. Medicīnas vēsturnieks Kārlis Ēriks Arons par šo laiku raksta: “Lielais režisors Staļins turpināja veidot drāmas. Viņš nebija piemirsis ieceri iznīcināt latviešus kā etnisku vienību. Par to liecina kaut vai profesores E. Jakovļevas denunciācija un apcietināšana pēc Otrā pasaules kara. (..) Viņaprāt, Baltijā vēl bija saglabājušās totalitārismam naidīgas idejas par iespējamu relatīvas neatkarības saglabāšanu PSRS inkorporācijā. Tāpēc vajadzēja rosināt nesaudzīgu cīņu pret rietumniecisko un “buržuāziski nacionālistisko dzīves un domāšanas veidu”. Apcietinājumā profesori vairākkārt pakļāva tiesu psihiatrijas ekspertīzēm, lai noskaidrotu viņas psihiskās veselības stāvokli. Parasti gan uz šīm ekspertīzēm nosūta slepkavas un citus smagus noziedzniekus pieskaitāmības noskaidrošanai. Pēc “sekmīgās” ārstēšanas profesori piemeklēja smaga slimība – miokarda infarkts.

Elizabeti Jakovļevu no apcietinājuma atbrīvoja pēc Staļina nāves – 1954. gadā. Viņa, būdama smagi slima, atgriezās dzimtajā Rīgā un vēl aptuveni gadu turpināja vadīt Rīgas Medicīnas institūta Tiesu medicīnas katedru.

Noslēguma vietā

Likteņstāstam par Elizabeti Jakov­ļevu ir arī otra versija, turklāt diametrāli pretēja iepriekš vēstītajam. Pēc dažu mūsdienās praktizējošu tiesu medicīnas ekspertu paustā, profesores apcietināšanai un sodīšanai ar viņas latvietību un staļiniskajām represijām nav bijis nekāda sakara. Iemesls, iespējams, bijis daudz “piezemētāks” – vēlme iedzīvoties, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli un veicot darbības, kam nav un nekad nebūs attaisnojuma. Tiesa, pirms profesore tika nosūtīta piespiedu ārstēšanā uz Kazaņu, apsūdzības pamatotas kaimiņu un mājkalpotājas denunciācijās. Citu pierādījumu Elizabetes Jakovļevas it kā noziedzīgajai darbībai nav bijis.

UZZIŅA

Profesores Elizabetes Jakovļevas dzīves fakti

■ Dzimusi 1892. gada 14. jūnijā.

■ 1922. gadā Permas Universitātē ieguvusi ārstes diplomu.

■ 13 darba gados Porhovā un Pleskavā uzrakstīja medicīnas zinātņu doktores disertāciju “Par smagu galvaskausa un smadzeņu traumu vēlīnām sekām”, ko 1935. gadā Maskavā aizstāvēja.

■ 1938. gadā, strādādama Tomskas Valsts universitātē par docētāju, uzrakstīja disertāciju “Ekshumācija” un pēc gada tika ievēlēta par profesori.

■ Rīgā atgriezās pēc atbrīvošanas no apcietinājuma 1954. gadā un dzīvoja Maskavas ielā 82 un Kalupes ielā 1.

■ Mirusi 1955. gada 4. augustā, apglabāta Raiņa kapos.