Normunds augstu vērtē iespēju radīt pozitīvas emocijas un iedvesmot citus.
Salacgrīvā pirms gandrīz 40 gadiem radusies grupa “Lauku muzikanti”, un tieši šeit uzsākās grupas Latvijas koncerttūre “Par ko šis stāsts”. Koncerttūres laikā kopā ar solistu, ģitāristu un kādreizējo limbažnieku Normundu Ķieti uz skatuves kāps arī basģitārists Artis Dauksts, bundzinieks Valters Līcis, taustiņinstrumentālists Gints Hartmanis, ģitārists Andris Barons un grupas dibinātājs Andris Zunde. Katrā no 23 koncertiem, kuri noritēs gandrīz gada garumā, piedalīsies kāds īpašs viesmākslinieks – Normunda meita Paula Ķiete, Žoržs Siksna, Raitis Treijs, Māris Sloka, Ineta Rudzīte un citi daudzu iemīļoti mūziķi. Tūrē izskanēs pirms gada Normunda uzrakstītā dziesma “Dzīvīte vējainā”, kas izpelnījusies klausītāju atzinību un augstu novērtējumu, jaunais singls “Par ko šis stāsts”, labi zināmie hiti un citi garadarbi.
Ieceri par tūri rosinājis producents Dāvis Vidiņš. “Pērn spērām lielāku soli un vairākos koncertos atzīmējām manu 60. jubileju. Aizvadītie koncerti, kas norisinājās dažādās Latvijas vietās, bija izpārdoti. Pēc tam saņēmu arī vairākas vēstules ar jautājumiem, kāpēc neuzstājāmies, piemēram, Ventspilī, Smiltenē vai Jelgavā. Līdz tam ar tūrēm neaizrāvāmies – koncertu bija daudz, bet tie nebija savstarpēji saistīti. Tā radās doma – kāpēc gan nepiedāvāt jau gatavu koncertprogrammu? Satikāmies ar jauno producentu Dāvi, kurš bija ļoti enerģisks un prata iedrošināt, ka nav ko gaidīt – jāsāk svinēt dzīve, ne tikai jāvelta tā darbam. Tā tapa skaidrs, ka pienācis laiks tūrei,” atceras N. Ķietis. Vēl viens iemesls ir gadu gaitā izveidotais bagātīgais repertuārs, kas radīts gan jaunībā, gan pēdējos gados.
Pirmais tūres koncerts zīmīgi norisināsies Salacgrīvā – vietā, kur aizsākās grupas ceļš. “Salacgrīvas kultūras namā pirmo reizi kopā ar kolēģiem kāpu uz skatuves un piedzīvoju uzstāšanās prieku. Nu pienācis laiks to atkārtot. Ļoti priecājos, ka ar pāris dziesmām piekritis uzstāties grupas dibinātājs Andris Zunde,” stāsta sarunbiedrs. Normunds “Lauku muzikantiem” pievienojās kā jaunais inženieris, kuram mūzika un vācu valoda dzīvē izrādījās tuvāka. Tolaik grupā spēlēja četri dalībnieki – A. Zunde, Māris Tazāns, Oskars Zapevalovs un Uģis Zvejnieks. “Man kā mūzikā ieinteresētam cilvēkam bija dabiska vēlme pamēģināt, kā ir spēlēt grupā. Viena lieta ir darīt to vienatnē, otra – kopā ar citiem. Tas ir izaicinoši un daudz citādāk. Kolektīvā valdīja draudzīga un atraisīta atmosfēra, kas nav mazsvarīgi. Tāpēc ilgi nevilcinājos un piekritu kļūt par tā dalībnieku,” atceras sarunbiedrs. Laika gaitā grupas sastāvs vairākkārt mainījies, bet ikviens, kurš tajā reiz darbojies, devis lielu pievienoto vērtību un palīdzējis tai augt.
Normunds atzīst, ka gadi kopā ar “Lauku muzikantiem” paskrējuši vēja spārniem. “Paskatoties kaut ne pārāk tālā pagātnē, šķiet, ka tikko vēl darījām to un ierakstījām šo. Manā galvā tas nesavietojas kopā. Nopietno laika skrējienu sajūtu tikai tad, kad satieku cilvēkus, kuriem agrāk spēlējām jubilejās vai kāzās. Toreiz viņi bija tik jauni, bet tagad, atkal aicinot ciemos, zālē pievienojas viņu pieaugušie bērni, kuriem jau arī ir bērni. Tad saprotu, cik sen tas patiesībā bija. Mūsu mūzika gājusi cauri vairākām paaudzēm. Tolaik domāju, ka bērniem šāda mūzika neinteresē, bet pārsteidzošā kārtā viņi atceras – dažs pat ar asarām acīs – mašīnā esošo “Lauku muzikantu” kaseti, kas ik rītu skanējusi ceļā uz skolu. Tas sasilda sirdi un rada nelielu sentimentu. Saprotu, ka mūsu veikumam ir nozīme – ne tikai nodziedam un nospēlējam kārtējo koncertu, bet kādam mūsu grupa saistās ar svarīgiem dzīves mirkļiem.”
Normunds atzīst, ka pēdējā laikā pavisam neplānoti izdevies radīt dziesmas, kas īpaši uzrunā publiku. Tās top, nevis izpatīkot noteikta žanra mīļotājiem, bet paša autora gaumei. Iespējams, tieši tā ir grupas veiksmes atslēga – būt patiesiem un darīt no sirds. Nav noteiktas metodes, kas ikvienam ļautu sacerēt savu dziesmu, tāpēc Normunds iesaka ļauties sajūtām, būt elastīgiem savās domās, fantāzijā un radīt pietiekami interesantas un vēl nedzirdētas melodijas. “Jaunībā man bija periods, kad ļoti baidījos kādam līdzināties. Tagad esmu ļāvies brīvam lidojumam – kad saceru dziesmas tekstu, noskaņojos, spēlēju ģitāru, dungoju melodiju, rūpīgi ieklausos, ierakstu to telefonā un pēc tam atkal noklausos. Tā saprotu, vai veidojas interesants stāsts, melodisks notikums, un domāju, kā to attīstīt tālāk ar detaļām, piedziedājumiem. Datorā laika gaitā esmu sakrājis vairākus aizmetņus, ko pamazām attīstu. Dziesmu rakstīšana ir diezgan specifisks process, ko ir grūti izskaidrot. Vienkārši jāļaujas un jāmēģina. Ne velti visi nespēj uzrakstīt savu dziesmu – daudz mākslinieku gaida, kad komponists to paveiks viņu vietā,” stāsta kādreizējais limbažnieks.
Lai gan Normunds jau pirms 23 gadiem pārcēlās uz Rīgu, sajūtas par dzimto pusi joprojām ir siltas. Viņš smej, ka vieglāk esot uzstāties svešā vietā nekā dzimtajā, kur zālē redzamas pazīstamas sejas. “Ir emocionāli grūtāk kāpt uz skatuves un runāt to cilvēku priekšā, ar kuriem kādreiz bijusi saikne. Pat ja lielākā daļa zālē ir svešinieki, vienmēr atradīsies kāds paziņa. Dzimtajā pusē jūtos gaidīts un sirsnīgi uzņemts, kas ir jauki, bet spiediens nekur nepazūd. Jau iebraucot Limbažos, pārņem pavisam citāds iekšējais stāvoklis – atmiņas par ielām, pa kurām bērnībā staigāju un skraidīju, par skolu. To nevar apiet un izbraukt cauri pilsētai, neko nejūtot,” iespaidos dalās mūziķis.
Normunda ikdiena paiet ne tikai muzikālā, bet arī izglītojošā gaisotnē, jo strādā par vācu valodas pasniedzēju. Agrāk šo mācību priekšmetu mācīja Limbažu 3. vidusskolā, kur strādāja arī viņa sieva Ilona, pasniedzot matemātiku. “Mūzika un vācu valoda ir mana aizraušanās un mīlestība. Priecājos, ka varu darīt to, kas man patīk,” teic N. Ķietis, kurš pēc darba skolā sāka vadīt privātās vācu valodas nodarbības, ko pēdējos desmit gados regulāri apmeklē medicīnas jomas speciālisti.
Fanija Romeiko
