
FOTO: INGŪNA JOHANSONE
Visgrūtākais ir izvēlēties, īpaši, ja ir tik liels piedāvājums kā Mājas kafejnīcu dienās Smiltenes un Valkas novados, kur šis pasākums noritēja pagājušās nedēļas nogalē. Kurp doties? “Ziemeļlatvija” izvēlējās apmeklēt vienu mājas kafejnīcu, kura darbojās Valkā, un trīs kafejnīcas Smiltenes novadā.
Valkas novadā savu mājas kafejnīcu pilsētā atvēra Keta Šaldere un Inga Daniela. Pārējās četras kafejnīcas bija lauku teritorijā – divas Kārķu un divas Ērģemes pagastā. “Ziemeļlatvija” “Rotu dārza” kafejnīcu apmeklēja, tikko tā atvērās. Ne Keta, ne Inga ikdienā nav saistītas ar ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu. Inga “Ziemeļlatvijai” atzina, ka viņa ievilka Ketu šajā avantūrā, kaut pati jau vienu reizi ir atbalstījusi Mājas kafejnīcu dienas ar līdzdalību. Apmeklētāji novērtēja, cik glīti kafejnīcas saimnieces bija noformējušas dārzu, piedāvātos ēdienus un atmosfēru. Keta pēc pasākuma ielikusi ierakstu sociālajā platfomā “Facebook”: “Šis bija piedzīvojums! Emociju karuselis, kuru atcerēsimies ilgi! Vienā dienā izdzīvojām kulinārijas šova cienīgu sižetu – no panikas virtuvē līdz gandarījumam dienas beigās! Ļoooti liels paldies visiem, kuri ieradās mūsu pirmajā mājas kafejnīcā! Jā, Jūsu bija tik daudz, ka mēs dienas sākumā palikām uz pauzes, un es zinu, ka Jūs to sajutāt! Nebijām cerējušas, ka atsaucība būs tik liela! Izsaku milzīgu pateicību visiem, kuri bija pacietīgi un saprotoši! Brīdī, kad visi 9 galdiņi bija pilni un vēl papildus noklāti pledi zālienā, mēs sapratām, ka variantu nav – ir jātiek galā! Bez profesionālas virtuves tehnikas, bez pieredzes ēdināšanas sfērā… Saprototies ar skatieniem, sajūtot un skrienot! Pieredze neatsverama, ja nu kādreiz nolemsim atkārtot, bet nu jau citā kvalitātē!
Milzīgs paldies visiem par labajiem vārdiem, par brīnišķīgajām atsauksmēm un fotogrāfijām! Pašas neiemūžinājām it ne ko, nebija laika…
Bez Jums šis nebūtu izdevies! Mīlu Jūs no visas sirds!”

Smiltenes novadā darbojās 19 kafejnīcas. Jāteic, ka visā plašajā novada teritorijā no Raunas līdz Apei, bet apejot pašu novada centru Smilteni, kur šogad nebija nevienas mājas kafejnīcas. “Ziemeļlatvija” izvēlējās apmeklēt trīs Smiltenes novada kafejnīcas – tādas, kurās bez ēdiena saimnieki piedāvā arī interesantas aktivitātes.

Pirmā pietura – “Raunas ceplis”, mājas kafejnīcu īsteni veterāni, kas jau piekto gadu uzņēma Mājas kafejnīcu dienu apmeklētājus. Nezinātājs nevarētu pat nojaust, ka tā nav īsta kafejnīca, bet pasākums, kas reizi gadā sapulcina tuvākus un attālākus radiniekus, lai izveidotu vienas dienas kafejnīcu. Izsmalcināts, restorāna cienīgs ēdiens, skaists interjers, laipna apkalpošana, viss augstākajā līmenī. Pats mājas saimnieks Edmunds Cinis neuzkrītoši apstaigāja viesus un apjautājās, vai viss labi, kā garšo. Savukārt lielais radu pulciņš, kas šajā dienā pārtapis par mājas kafejnīcas darbiniekiem, ļoti profesionāli darbojās kā komanda. “Ziemeļlatvija” “Raunas ceplī” bija teju iepriekšpēdējie viesi, tāpēc daudz kas no ēdienkartes jau bija svītrots, taču tik gardu zivju zupu, šķiet, nebijām ēduši. Izcila! Tas pats jāsaka par brieža gaļas tartaru.
Sarunā ar kafejnīcas darbiniekiem uzzinājām, ka gatavošanās šai vienai dienai notiek jau trīs mēnešus iepriekš, lai no idejām nonāktu līdz rezultātam, kas sniedz gandarījumu gan apmeklētājiem, gan pašiem. Iespējams, ka šī bija pati apmeklētākā mājas kafejnīca Smiltenes novadā, jo bija veiktas 300 rezervācijas. Kafejnīcas apmeklētāji varēja ne tikai izstaigāt sakopto teritoriju, bet arī pielikt roku sava trauka izgatavošanā. “Raunas ceplī” ikdienā top daudzveidīgu formu un pielietojuma trauki un dizaina priekšmeti.
Otrā “Ziemeļlatvijas” pietura svētdien bija “Kukaburra” Launkalnes pagastā.
Ikdienā te ir maizes muzejs un cep tradicionālo plaucēto rudzu maizi. Pēc pieteikuma tiek rīkoti īpaši maizes cepšanas rituāli. Šīs aktivitātes dēļ arī izvēlējāmies “Kukaburru”. Pārkāpjot šīs mājas slieksnim, nonācām it kā citā realitātē – mūzikas skaņas, ziedu un maizes smaržas radīja īpašas sajūtas. Apmeklētāji varēja piedalīties maizes cepšanas rituālā un redzēt, kā saimnieks Jānis Krieķis sagatavo telpu, krāsni un cep rudzu maizi. Katram bija iespēja izveidot arī savu maizes kukulīti. “Kukaburras” maizi var redzēt dažādos tirdziņos, un tās atšķirības zīme ir zilās rudzupuķes. Smiltenes veikalos gan tā nav nopērkama. Žēl, protams. Kamēr maizīte cepās, varēja ieturēt gardu maltīti. Ēdiens patiesi bija gards, un arī pasniegšana uz koka dēlīšiem – oriģināla.

Trešā pietura – “Birzī” “Kainaižos”, Brantu pagastā, dzirkstošo bērzu sulu ražotnē. Jāteic, ka šeit “Ziemeļlatvija” iegriezās ne tik daudz ēdiena, kā aktivitātes dēļ. Īsti lauki, un īsta miera osta – tā var teikt par “Birzī” kafejnīcu.
“Birzī” ļaudis ikdienā pēta un eksperimentē ar dabas sulām, izgatavo sulīgas lietas un izdomā tām jaunus pielietojumus. Apmeklētājiem bija iespēja degustēt daudzos sīrupus un mērces, kuri visi gatavoti no tā, kas aug un ko ražo “Birzī”. Šajā dienā drosmīgākie varēja baudīt tēju vecā ozola zaru kupolā, ja vien pietika dūšas uzkāpt 15 metru augstumā uz saimnieku izveidotās platformas. Satikuši pie ozola tēvu un dēlu, kuri ar prieku piekrita kāpt ozolā, “Ziemeļlatvija” nolēma skaisto ozolu un kāpšanas procesu piefiksēt, stāvot uz zemes.