Koncertos aicina uzzināt par ērģelēm Valmieras novadā

Valmieras novadā jau drīzumā skanēs ērģeļmūzikas koncerti. Tos atklās ar koncertu “Tēvzemei” 4. maijā plkst.12.00 Strenču baznīcā. Uzstāsies Maija Ozola (vijole), Līga Ivāne (ērģeles). Koncertos arī varēs vairāk uzzināt par šo neparasto instrumentu. Gaidot koncertus, aicinām gūt ieskatu par Valmieras novadā esošajām ērģelēm.

Ērģeles dēvē par mūzikas instrumentu karalieni – vienā instrumentā apvienots gan maigums, gan spēks, gan visdažādākās skaņu krāsas, un neviens cits instruments nespēj pilnvērtīgi pieskandēt vislielākās katedrāles. Bet šī karaliene ir sarežģīta un reizēm arī kaprīza, tai ir tūkstoš detaļu: dēļi un klucīši, skali un veltnīši, atsperes un leņķīši, ventiļi, vadi, filca ripulīši un vēl daudz kā cita.

Ērģeļu dažādās balsis ir reģistri – skanējuma augstums, tembrs, intensitāte, ko ietekmē stabuļu garums, materiāls, diametrs u.tml. Manuālis ir roku klaviatūra, un tas var būt viens vai vairāki. Pedālis spēlēšanai ar kājām arī ir klaviatūra, tikai ar platākiem un garākiem 25–32 taustiņiem.

Valmieras novadā ērģeles (tās uzskaitītas hronoloģiskā kārtībā, minot baznīcu, ērģeļbūvētāju, tapšanas gadu, reģistru skaitu, manuāļu skaitu, pedāli) apskatāmas:

• Trikātas Sv. Jāņa baznīcā, Augusts Martins (Erfurte, Vācija–Rīga), 1867., iesvētītas 21.05., 13/I/P;
• Matīšu Sv. Mateja baznīcā, Frīdrihs Ladegasts (Veisenfelsa, Vācija), 1867., iesvētītas 27.08., 13/II/P;
• Ēveles baznīcā, Frīdrihs Veisenborns (Tīringene, Vācija–Krustpils), 1874., 15/II/P;
• Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, Frīdrihs Ladegasts, 1886., iesvētītas 22.06., 33/III/P;
• Strenču baznīcā, Mārtiņš Krēsliņš (Jēkabpils), 1900., 5/I/P;
• Rubenes baznīcā, Mārtiņš Krēsliņš, 1908., 12/II/P;
• Mazsalacas Svētās Annas baznīcā, “F.Walcker&Co” (Ludvigsburga, Vācija), 1911., 21/II/P;
• Rūjienas Sv. Bērtuļa baznīcā, Anderss Magnusons (Gēteborga, Zviedrija), 20. gadsimta 20. gados, 16/II/P;
• Dikļu baznīcā, Jānis Dūrējs (Valmiera), 1934., 8/II/P;
• Burtnieku baznīcā, “Lindegrens Orgelbyggeri” (Zviedrija), 1971., 7/I/P;
• Valmieras Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīcā, Gloria Eco 217 (Vācija), 21. gadsimta sākums, 17/II/P;
• Valmieras Mūzikas skolā, Viscount Cantorum Duo (Itālija), 2018., 27/II/P.

Tātad kopumā Valmieras novadā ir 12 ērģeles, desmit no tām – luteriskās baznīcās. Vecākās ir Trikātā un Matīšos, mazākās – Strenčos, lielākās – Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, un tās ir vienīgās novada ērģeles ar trīs manuāļiem.

Ir arī divi pozitīvi – mazas, pārvietojamas ērģeles, un te pedālim nav sava patstāvīga reģistra:

• Valmieras Septītās dienas adventistu baznīcā, VEB Orgelbau Dresden (Vācija), 1975., 4/I/P;
• Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcā, Jānis Kalniņš (Ugāle), 1997., 4/I/P.

Prieks par Ēveles, Trikātas, Strenču, Matīšu un Valmieras baznīcu ērģelēm, kuras ir apkoptas, vietējo ērģelnieku un draudzes uzraudzītas. Trikātas, Ēveles, Mazsalacas un Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcu ērģeles ir Valsts nozīmes mākslas pieminekļi, tomēr tas vēl negarantē finansējumu instrumentu uzturēšanai. 

Mazsalacas ērģeles būvējusī “E.F.Walcker&Co” firma visā Latvijā ir pārstāvēta ar 26 joprojām skanošiem instrumentiem. Tās būvētie instrumenti guvuši atzinību visā pasaulē, un to skaitā ir vienas no izcilākajām un tā laika lielākajām pasaules ērģelēm Rīgas Domā. Mazsalacā ērģelēm remontdarbi gan sākti, bet diemžēl nav pabeigti – pedālis neskan, reģistri ne vienmēr ieslēdzas. Pirmais akadēmiski izglītotais latviešu ērģelnieks, mazsalacietis Ādams Ore (1855–1927), kurš bija Eiropā atzinīgi novērtēts ērģeļvirtuozs, šo ērģeļu iesvētīšanas svinībās spēlējis notikumam par godu paša sacerētu korāļfantāziju “Harre meine Seele!” (“Gaidi, mana dvēsele!”), pašlaik šo skaņdarbu atskaņot te nav iespējams.

Strenču baznīcas nelielās ērģeles darinājis Mārtiņš Krēsliņš,pirmais profesionālais latviešu ērģeļmeistars. Šobrīd trūkst tuvāku ziņu, kā un kad šīs ērģeles nonākušas Strenču baznīcā. Uz Bourdon 16’ reģistra lielākās stabules uzraksts “Reval 1900” norāda, ka instruments būvēts 1900. gadā Tallinai. Ērģelnieks Aivars Kalējs izsaka pieņēmumu, ka ērģeles būvētas Rēveles latviešu viesīgajai biedrībai, 1907. gadā būvētajā Strenču baznīcā uzstādītas pēc 1919. gada Brīvības cīņām. Strenčos ērģeles saglabājušās labā un praktiski oriģinālā stāvoklī. Diemžēl citas M. Krēsliņa ērģeles, kas ir Rubenē, neskan nemaz. Ap 1940. gadu demolētas, ap 1964. gadu pārvestas uz Valmieras adventistu draudzi, kur tām trūkstošās detaļas ieliktas no citām ērģelēm, 1991. gadā uzstādītas atpakaļ Rubenē, ērģeles jau ilgstoši klusē.

Jānim Dūrējam (1892–1944) Dikļu baznīcas instruments bija pirmās patstāvīgi radītās ērģeles. Rucavietis J. Dūrējs no 20. gadu vidus līdz 1931. gadam strādāja Rīgas ērģeļbūves firmā “H. Kolbe un J. Dūrējs” kopā ar vienu no teorētiski un praktiski zinošākajiem Latvijas ērģeļbūvētājiem Herbertu Kolbi. Remontējot ērģeles Viļķenes baznīcā, Jānis iepazinās ar vietējo ērģelnieci Valliju Erdmani, ar kuru apprecējās, un 1931. gadā Vallijas dzimtas īpašumam – divstāvu dzīvojamai mājai Valmierā Beātes ielā 8 – blakus piebūvēja ērģeļbūvētavu un galdniecības darbnīcu. Te Valmierā 1934. gadā tapa Jāņa Dūrēja Dikļu baznīcas ērģeles. Parasti tik mazam instrumentam iztiek tikai ar vienu manuāli, bet J. Dūrējs tiecās panākt, lai arī mazas ērģeles būtu piemērotas koncertmūzikas izpildīšanai, tāpēc tapa divi manuāļi un dažādas palīgierīces. Šim instrumentam nepieciešama profilaktiska apkope, un tad te varēs skanēt J. Dūrēja meitas, komponistes Maijas Einfeldes ērģeļmūzika. 1944. gadā J. Dūrējs pāragri aizgāja mūžībā, apglabāts Valmieras pilsētas centra kapos. Tā paša gada septembrī Valmieras postošajā ugunsgrēkā nodega gan māja, gan darbnīca. Tā 1944. gadā beidza pastāvēt otra zināmā ērģeļbūves darbnīca Valmieras vēsturē. (Pirmā bija 18. gadsimta beigās Heinriha Andreasa Konciusa (dzimšanas gads ap 1714., miršanas gads nav zināms) un viņa znota Johanna Andreasa Štaina (1752–1821) Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas iepriekšējo – 1780. gadā būvēto – ērģeļu meistaru darbnīca.) Varbūt reiz atkal būs?

Augusta Martina meistarīgi uzbūvētās Trikātas ērģeles ir labā stāvoklī un saglabājušas spēcīgu skanējumu. Ērģeļu atklāšana aprakstīta presē vien trīs mēnešus pēc ērģeļu atklāšanas, īpaši izceļot Mikstūru un Bazūnes reģistrus. Trikātā ir dzimis un pirmos iespaidus par ērģeļu skanējumu jau bērnībā guvis profesors Nikolajs Vanadziņš (1892–1972), kurš ar stingru apņemšanos un praktiski bez finanšu līdzekļiem tomēr sasniedza pat Pēterburgas konservatorijas ērģeļklases vadītāja amatu, vēlāk ilgus gadus bija prasmīgs direktors Daugavpils Tautas konservatorijā, tad Nacionālajā operā, bet kopš 1938. gada vadīja ērģeļklasi Latvijas konservatorijā.

Rūjiena iepriekšējās ērģeles zaudēja 1974. gada postošajā ugunsgrēkā. Te un Burtniekos patlaban skan zviedru dāvinātās ērģeles. Burtnieku baznīcā gan var redzēt arī daļas no brīnišķīgām dižā vācu meistara F. Ladegasta ērģelēm. Ladegasts Vidzemē uzbūvēja piecas ērģeles: 1867. gadā Matīšos, Burtniekos, Valkā (Valgā), 1880. gadā Cesvainē, 1886. gadā Valmierā. No šīm skan vien trīs, jo Cesvainē padomju laikos ērģeles pilnībā nopostīja. Burtnieku baznīcu iekļāva LPSR Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, plānā bija skatu tornis, mākslas ekspozīcijas un ērģeļkoncerti, tomēr cerēto neīstenoja, un ap 1972., 1973. gadu konstatēja, ka baznīca atkārtoti demolēta, tajā skaitā daļēji izlaupītas ērģeles, no stabulēm nekas nebija palicis. Ērģeļmeistari apgalvo, ka ērģeles iespējams pilnībā atjaunot, ņemot par paraugu līdzīga izmēra instrumentu – Valgas Sv. Jāņa baznīcas ērģeles, kuras ir vienīgās saglabājušās Ladegasta ērģeles Igaunijā. Iespējams, arī Matīšu Ladegasta ērģeles tiktu postītas, bet tās 1964. gadā aizveda uz Sv. Marka baznīcu Rīgā, no kurienes 1988. gadā atveda atpakaļ, Matīšos tās skan un darbojas labi.

Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcas F. Ladegasta ērģeles ir Latvijas ērģeļu pērle. Ap 1700 stabuļu instrumenta izmēri centimetros ir 600x850x352 (AxPlxDz). Vidēja izmēra ērģelēm te rets, ļoti zema skanējuma reģistrs – Untersatz 32’, kas liek vibrēt logu stikliem, tam ir ap četrus metrus garas stabules, skanējuma frekvence – ap 16 herciem, kas ir zemākā cilvēkam sadzirdamā robeža. Padomju laikā baznīcā izveidoja koncertzāli un pieslēdza centrālapkuri, kuras pārmērīgas lietošanas dēļ koka detaļas izkalta, tamdēļ joprojām reizumis līdz ar skaistajām skaņu krāsām dzirdamas arī vējlāžu un stabuļu sīcošas pieskaņas.

Labas ērģeles ir katras baznīcas lepnums, bagātība, to ilgam mūžam jāievēro daži noteikumi: baznīcās jācenšas uzturēt vienmērīgs mikroklimats; ieteicamās gaisa mitruma robežas ir 40–60 %; mitruma pazemināšanai telpas jāvēdina. Vismaz vienu reizi nedēļā (arī ziemā) jāieslēdz visi reģistri un jāizspēlē visi taustiņi, lai nodrošinātu gaisa apmaiņu vējlādēs un stabulēs. Interesenti Latvijas ērģeļu pasauli var apskatīt vietnē www.orcgcat.lv, bet klātienē var apmeklēt un vairāk uzzināt Valmieras novada pašvaldības atbalstītos ērģeļmūzikas koncertos: koncerts “Tēvzemei” 4. maijā plkst.12.00 Strenču baznīcā, uzstāsies Maija Ozola (vijole), Līga Ivāne (ērģeles); Burtnieku Sv. Annas baznīcā koncerts būs Annu dienā, 26. jūlijā; Ēveles baznīcā – 31.jūlijā; Matīšu baznīcā – 6.augustā; Trikātas baznīcā – oktobra sākumā. Katram koncertam programmu aicinām skatīt Valmieras novada mājaslapā www.valmierasnovads.lv, kā arī pašvaldības informatīvā izdevuma numuros.

Paldies par palīdzību raksta tapšanā Leonam Āķeram un Ivaram Lūsim!

Informāciju sagatavoja: Līga Ivāne, Valmieras Mūzikas skolas ērģeļspēles skolotāja