Ko darīt, kā nu būt?

Pārtikas cenas veikalos kāpj un kāpj. To pamanījuši pat tie, kuri pērk, īpaši neskatoties uz cenām. Bet vairums tomēr skatās uz cenām un redz, kā tās aug. Cilvēki staigā no veikala uz veikalu pēc lētāka krējuma, siera vai mandarīniem akcijā. Priecājas, ja kādā veikalā kas tāds, kas nepieciešams, nopērkams lētāk. Daudz spekulāciju par to, kurš vainīgs un kāpēc, piemēram, sviests kļuvis gluži zelta cenā, kāpēc ir tā, kā ir, tāpat kā spriedelējumu, ko darīt, lai cenas mazinātos.

ZZS politiķi reklamējas, ka viņi zina, kā situācija normalizējama, citi to apšauba un saka – reitingu celšana un nekas cits. Kaut kas tiešām būtu darāms, taču, ja argumentācijā izmanto puspatiesības, tas ideju saindē. Nu patīk mūsu politiķiem runāt izpušķojot kādus faktus pēc sava izdevīguma. Tā arī ir ar ideju, ierobežot veikalniekiem uzcenojumu uzlikšanu. Politiķi min pozitīvos piemērus no citām valstīm, bet minētajās valstīs nemaz tā nav. Bet kurš tad pārbaudīs, runā tik! Ietekmēt uzņēmējdarbību ar ierobežojumiem valstij ir visai bīstams un grūts uzdevums.

Lai Dievs dod, ka ir kāds gudrs prāts, kurš spēs izdomāt mehānismu, kā cenu kāpumu samazināt, ja zinām, ka no nākamā gada degviela būs dārgāka, jo arī to kā budžeta palielināšanas iespēju pielēmuši 100 deputāti. Ja arī būs griesti uzcenojumam, tad tas vispirms sitīs pa mazajiem veikaliem, jo lielās ķēdes izgrozīsies.

Par to, cik vienkāršoti darbojas cilvēku prāts un kā cenas tik vienkārši sakāpj debesīs, secināju, kad bijām iebraukuši Carnikavā pie nēģu tirgotājiem. Cena nēģiem ir tāds kosmoss, ka šķiet, kur vēl tālāk. Ražotāja saka, tas tiešām ir ārprāts, bet ietekmēt cenu nespēj. Mehānisms ir vienkāršs, zvejnieks redz, ka nēģi veikalā maksā ap 40 eiro kilogramā un domā, ka ir apdalīts, jāpieliek cena. Un prasa ražotājam lielāku maksu. Ja par kilogramu svaigu zivju jāmaksā 20 eiro, tad pēc pagatavošanas un nosūtīšanas veikalam cena pieaug uz 30 eiro un tā esot knapa izdzīvošana. Bet veikalā cena pieaug līdz 45 eiro. Un kurš šai ķēdē ir visvainīgākais? Kā cenu samazināt? Ja nēģus var vienkārši neēst, tad pirmās nepieciešamības preces ir jāpērk, jo jāēd mums ir.

Varbūt mūsu nākotne ir tirdzniecības vietu samazināšana? Mums ir tik daudz veikalu, ka nenobrīnīties, ka tik mazā valstī visi viņi izdzīvo. Ja kāds bijis ārzemēs, tad zina, ka, piemēram, Briselē lielveikals jāmeklē ar uguni, uz stūriem ir mazas piparbodītes, bet pārtikas lielveikalu maz. Bet varbūt vaimanas par dārdzību ir pārspīlējums, jo cilvēku pilni veikali un visi kaut ko pērk?