Kavējas atmiņās par aizvadītajiem dziesmu un deju svētkiem

Vēlreiz kavējoties atmiņās par Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku nozīmīgumu, trešdien Valkas bibliotēkā norisinājās pasākums “Vakarēšana Dziesmu svētku noskaņās un atskaņās”.

Uz pasākumu galvenokārt bija pulcējušies interesenti, kuri paši piedalījušies dziesmu un deju svētkos, kā arī savos stāstos dalījās brīvprātīgie, kuri pasākuma norisēs bija iesaistījušies “no otras puses”.

Kā stāsta Valkas bibliotēkas vecākā bibliotekāre novadpētniecības darbā Jana Čākure, bibliotēka jau daudzu gadu garumā var sevi saukt par dziesmu un deju svētku draugiem. “Vismaz pēdējos desmit gadus intensīvi vācam un krājam materiālus saistībā ar dziesmu un deju svētkiem. Pirms desmit gadiem īstenojām projektu “Ceļā uz Dziesmu svētkiem”, kas joprojām bibliotēkas mājaslapas novadpētniecības sadaļā ir apskatāms. Tur ir daudz fotogrāfiju un atmiņu stāstu. Tad pienāca nākamie dziesmu un deju svētki, kuros atkal kopā aicinājām dalībniekus dalīties iespaidos. Proti, arī pirms pieciem gadiem bibliotēka organizēja līdzīgu pasākumu, bet šajā reizē tā bija vakarēšana – jauka parunāšanās, dalīšanās svētku iespaidos un piedzīvojumos tādā neformālā gaisotnē,” par kopā sanākšanas pasākuma ideju stāsta J. Čākure.

Kā atzīst pasākuma apmeklētāji, šī gada dziesmu un deju svētkiem kolektīvi bija ilgi un cītīgi gatavojušies, bet nedēļa, kas aizvadīta Rīgā – svētkos, paskrējusi vienā elpas vilcienā.

Pasākuma apmeklētāju vidū bija arī kādreizējais Valkas rajona deju kolektīvu virsvadītājs Monvīds Sovers, kurš kavējās atmiņās, kā dziesmu un deju svētki norisinājās kādreiz, un, klausoties citu stāstos, varēja salīdzināt, kā tie tiek organizēti mūsdienās. Savukārt Gunda Sīmane, Valkas kultūras nama senioru jauktā kora “Dziesmu rota” dalībniece, klātesošajiem pastāstīja, ka dalība šajos dziesmu un deju svētkos viņai bija īpaša ar to, ka šoreiz tie notika tradīcijas 150 gadu jubilejas zīmē, bet tālajā 1973. gadā aizvadīta dziesmu un deju svētku simtgade, kur dalībnieku vidū bijusi arī viņa.

Valkas jauniešu deju kolektīva “Vendīgs” vadītāja Vineta Skutāne akcentēja vairākas būtiskas lietas, kas saistītas ar aizvadītajiem svētkiem. Viņa uzsvēra, ka būt uz laukuma un būt skatītāju rindās ir pilnīgi dažādas lietas. “Vairāk kā 17 tūkstoši dejotāju uz laukuma – tas ir skaisti, un tas ir jāizbauda. To īpaši izbaudīja jaunieši, kuriem dziesmu un deju svētku pieredzes vēl nebija nekādas. Kovidpandēmija mums atņēma pēdējos Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Šī bija tā reize, kad jaunieši guva pirmo pieredzi Vispārējos dziesmu un deju svētkos, kas uzliek gana lielu atbildību un redzējumu par tik skaistu un vērienīgu pasākumu. Arī deju lieluzvedums “Mūžīgais dzinējs”, kas norisinājās divarpus stundas, bija tā noorganizēts, ka laiks no sākuma līdz beigām pagāja vienā elpas vilcienā,” viņa stāstīja un darīja zināmu, ka “Vendīgs” uz šiem dziesmu un deju svētkiem pirmo reizi devās ar savu karogu. Tas izdevās, pateicoties Valkas novada Bērnu un jauniešu centram “Mice” un tā vadītājai Kristīnei Ganiņai kā karoga autorei. “Vendīga” logo ir kļuvis patstāvīgs un dzīvotspējīgs,” stāstīja V. Skutāne. Tāpat arī uzteica Valkas novada pašvaldības svētku koordinatorus par godam veiktajiem organizatoriskajiem pasākumiem svētku norisē.

“Lai gan mūsdienās vārds “kolektīvisms” nav tik populārs, dziesmu un deju svētkos tas gūst īpašu nozīmi. Piedaloties svētku tapšanā, ir milzīgs piedzīvojums dalībniekiem, un katram būtu jāsaprot, ka darbs laukumā – tā nebūt nav “dresūra”, bet katra paša brīva griba, jo nevienu ar varu uz laukuma “uzstutēt” nevar. Ja gribam strādāt kā vienots organisms, tad bez kolektīvisma neiztikt. Viena dalībnieka nebūšana uz laukuma ir viegli pamanāma, un tur nekas nesanāks, ja cilvēks būs absolūts indivīds. Šis ir tāds kolektīvs darbs. Katra skrūvīte griež kopēju mehānismu,” viņa pamatoja.

“Nupat medijos lasīju tādu nepatīkamu ziņu, ka dejotāji “izdemolējuši” Daugavas stadionu. Kopumā tas ir nepatīkami, jo mums, piemēram, nekādu telpu nebija. Bija tikai vietiņa zem un pie tribīnēm. Gribētu pajautāt tiem, kas ko tādu atļaujas izteikties, cik bieži septiņas dienas pēc kārtas Daugavas stadions uzņem šādu cilvēku skaitu? Man gribas teikt – reizi piecos gados,” pārdomās dalījās kolektīva “Vendīgs” vadītāja.

Savukārt to, kas izskanējis publiskajā telpā negāciju zīmē, piemēram, apsardzes darbinieku dažādā rīcība pie ieejām uz pasākumu norises vietām, viņa sauc par cilvēcisko faktoru, taču ar galveno domu par dalībnieku drošības apsvērumiem. “Kas attiecas uz ēdināšanu, teikšu, ka jā, tas varbūt nebija ēdiens, kādu katru dienu esam pieraduši ēst. Katram sava pieredze, bet cepuri nost – bijām labi paēduši, tikām ēdināti skolā un viss bija kārtībā,” pamatoja V. Skutāne.

+ 5