Katrs dzīves gads – ar cerību apgleznots audums

Sirdī iekrita izlasīts teikums: “Katrs saullēkts ir ar cerību apgleznots audekls!” To pašu varētu attiecināt uz katru nodzīvoto cilvēka mūža gadu. Vismaz man tā gribētos domāt.

Savu dzimšanas dienu svinu tajā pašā datumā, kad kaimiņi igauņi atzīmē savas valsts proklamēšanas gadadienu, un tajā pašā melnajā datumā, kad Krievija iebruka Ukrainā. Vēl joprojām spilgtā atmiņā man ir šī sajūta ‒ it kā būtu jāsvin dzimšanas diena, bet vienīgais, ko kopā ar kolēģiem, slēpjot bailes un satraukumu, varējām, bija novēlēt ukraiņiem uzvaru. Kara pirmajā dienā.

Kara ēnā esam nodzīvojuši jau trīs garus gadus. Līdz ar to mana dzimšanas diena vienmēr būs kā atgādinājums par šīm sāpīgajām kara gadadienām. Diemžēl joprojām karš turpinās, bet arī dzīve turpinās. Taču beidzamo dienu notikumi pasaules lielajā politikā viesuši šaubas un neskaidrību. Vairs nav saprotams – kas uz labu, kas uz sliktu. Vienīgais, kas atliek, ir saglabāt vēsu prātu, ieslēgt kritisko domāšanu un nomierināties. Svarīgi ir arī neatslābt un savu iespēju robežās turpināt atbalstīt Ukrainu.

Ja juceklīgas domas jaucas pa galvu un vairs nav iespējams sevi turēt līdzsvarā, viens no variantiem ir doties garās pastaigās, izbaudot Latvijas skaistās ziemas ainas un pirmos pavasara vēstnešus, vai arī rokās ņemt sniega lāpstu un iztīrīt mājas pagalmu. Vienotas receptes nav, katram tā ir sava, kā saglabāt vēsu prātu un nenovest sevi līdz nervu sabrukumam.

Viens no veidiem sevis sapurināšanai ir arī dzimšanas dienas svinēšana. Godīgi teikšu, līdz noteiktam gadu skaitlim man ļoti patika rīkot svinības sev un ciemiņiem. Pieaugot nodzīvotajam gadu skaitam, iniciatīva apsīka. Taču tagad esmu sev iegalvojusi, ka katrs nodzīvotais gads ir jānosvin kā pateicība sev un visaugstākajam par iespēju dzīvot, strādāt, priecāties, skumt, sapņot un lepoties ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem.

Jāsaprot, ka neviens mēs jaunāks nekļūstam, un jāprot to pieņemt. Ja godīgi, ne vienmēr tas izdodas, vēl jo vairāk tad, kad sirds jūtas tikpat jauna kā jaunībā. Taču mūsdienās dzīves ritējums ir tik straujš, ka skaties ‒ nedēļa jau aizritējusi. Viens no tās pieturpunktiem būs dzimšanas dienas svinības kopā ar kolēģiem.

Mums redakcijā ir saglabājusies šī nemainīgā tradīcija – sanākt kopā, jo lielākoties strādājam attālināti. Katru gadu saņemam talantīgās kolēģes īpaši jubilāram rakstītas dzejas rindas. Vienu dienu iedomājos, ka no gadu gadiem sakrātajiem apsveikumiem varētu izdot Anitas dzejas krājumu. Tas ir tik īpaši un sirsnīgi! Neizpaliek arī svētku mielasts, kūka un, protams, sarunas, sarunas un vēlreiz sarunas.

Arī kaimiņus igauņus neaizmirstu – kā atgādinājums būs svētku galdā celtās ķilavu maizītes. Tas ir viens no igauņu svētku ēdieniem. Turklāt ķilavas pirktas igauņu lielveikalā. Par spīti bezcerībai, kura reizēm uznāk, gribas domāt, ka cerība nemirst nekad.