Katram sava eksotika

Iepazīstoties ar fotokonkursa “Kas ir tava eksotika!” dalībnieku stāstiem un iesūtītajām fotogrāfijām, visvairāk pārsteidza Sandris Zvirgzdiņš ar savu tīģerpitonu meiteni Čabulīti. Tas, ka mājās tiek turēti papagaiļi, jūrascūciņas vai ķirzakveidīgi dzīvnieki, ir skaidrs, bet čūska, nopietni? Spriežot pēc bildēm, tā nedzīvo migā un neslēpjas kaktā, bet aristokrātiski un lepni drīkst izslieties dīvānā. Kādā no nākamajiem laikraksta numuriem būs arī kolēģes sīkāk sagatavots stāsts par eksotisko dzīvnieku, tāpēc ar nepacietību to gaidīšu arī es.

Vēl viens mans atklājums, ka mājās harmoniski var sadzīvot ar Ahatīnas milzu gliemežiem. Tiem ir vienkārša ēdienkarte, viņi ēd kabačus, ķirbjus, gurķus, tomātus, ābolus, salātu lapas un ne tikai. Tātad šie dzīvnieki ir viegli uzturami. Interesanti, ka šos gliemežus izvēlas turēt ģimenēs, kurās bērniem ir alerģija no dzīvnieku spalvām.

Protams, ir vēl virkne eksotisku dzīvnieku, kuri tiek turēti mājās un dzīvokļos. Viņi visi ir apbrīnas vērti, tāpat kā to saimnieki. Lai gan šajā reizē fotokonkursā netika saņemta informācija no saimniekiem, kuri mājās tur bruņurupučus, bet zinu, ka mūspusē ir arī tādi.

Ir nācies dzirdēt bēdīgus stāstus, kad nezināmu iemeslu dēļ bojā aizgājis papagailis, kāmītis vai jūrascūciņa. Vai tā bijusi nezināšana, nepareiza aprūpe vai nepiemērota barība, katram droši vien kas cits. Saskaroties ar šādiem gadījumiem, daļai vecāku nākas meklēt argumentus bērniem, lai atturētu no vēlmes pārnest mājās kādu jaunu kustoni. Jo tad vienmēr pirmā doma ir – kas to baros un sakops jauniegūtā drauga mājvietu. Lai pārliecinātos, vai bērns ar to būtu spējīgs tikt galā saviem spēkiem, var iegādāties telpaugu, kuru tam uzticēt. Valda uzskats, ka telpauga kopšana un rūpes par to, lai augs nenokalstu, ir ļoti labs veids, kā iemācīt bērnu uzņemties atbildību. Rūpes par augu radina pie regulāriem ikdienas darbiņiem un pienākumiem. Bērns uzskatāmi var redzēt, ka gadījumā, ja tas netiek kopts un aprūpēts, tad var aiziet bojā.

Man pilnīgi pietiek ar pāris kaķiem, kuri šobrīd rada tādu “eksotiku”, – ienākot no āra pa durvīm ar slapjām un dubļainām peciņām, uzreiz metas uz palodzes, kur ziemas periodā iesākuši laiskoties. Un paspēj viņu noķert pirms tas vēl nav dīvānā! Kā četrkājainajam draugam lai iemāca, ka vispirms jādodas pie saimnieka, lai tas palīdz noslaucīt pēdiņas.

Ja man ar laiku mājās kāds prasītu pēc vēl kāda kustoņa, tad tas varētu būt vienīgi papagailis vai akvārija zivtiņas. Kādam paziņam mājās ir akvārijs, kuram atvēlēta centrālā loma viesistabā. Tas ir gana iespaidīgs un gaumīgs – gluži kā dzīva glezna. Ne velti viņš saka, – pūles un laiks, ko prasa zivtiņu un akvārija kopšana, ir tā vērtas, jo uz zivīm var skatīties tad, kad saimnieks pats vēlas. Tikmēr suns vai kaķis pienāks klāt tad, kad viņi to gribēs.