Kādreizējais Latvijas Ministru prezidents: “Laba diena manā bērnības zemē – Kārķos!”

Pieminot 1949. gada 25. marta izsūtīšanas 74. gadadienu, viens no viesiem, ar kuru tikās kārķēnieši un viesi, bija Valdis Birkavs. Kārķēniešu novadnieks, kuru dzīve ir iznesusi augstās virsotnēs, taču ne iegūto zināšanu bagāža, ne augstie amati nav mazinājuši V. Birkava šķelmīgumu, nebēdnieciskumu un spēju sarunāties ar auditoriju, tai skaitā skolu jaunatni, saprotami.

Atceres pasākuma vadītāja Sandra Pilskalne atgādina: “Kā allaž mēs tiekamies martā Kārķos, lai stiprinātu savas saknes un lai stiprāki būtu mūsu zari. Viss ir kā vienmēr, bet tomēr citādāk, jo šajā reizē pie kārķēniešiem ieradušies īpaši viesi ar ārkārtīgi lielu dzīves pieredzi un gudrību.

Viens no tiem – Valdis Birkavs, kura bērnības gadi aizvadīti Kārķos. Šis laiks viņam bijis ārkārtīgi skaudrs, jo trīs māju pudurī dzīvojušas ģimenes, tai skaitā Birkava kunga, bez stiprā dzimuma. Visas sievas bija vienas ar veselu pulciņu bērnu, jo vienai vīrs bija leģionā, dažai – karā kritis. Bieži vien mammas aizgāja darbā, bet bērni mājās palika vieni paši. Mūsdienās tas vienkārši nebūtu pieļaujams. Tolaik bija tādi laiki un mammām bija drošības sajūta, ka ar bērniem nekas slikts neatgadīsies.

Dzidra Ābele stāstīja, ka viņas abi dēli Valdi gaidījuši, īpaši vasarā, kad varēja gulēt sienā. Nezinu, vai mūsdienu bērni saprot to, kā ir gulēt sienā? Valdis ir bijis vislielākais grāmatu lasītājs un stāstu stāstītājs. Pārējiem puikām tas ir bezgala paticis, tāpat kā kopīga slidošana ziemā.”

V. Birkavs atceras: “Tolaik mūs, bērnus, aiz kājas piesēja pie gultas kājas. Taču tik un tā mums izdevās atbrīvoties un darīt palaidnības – arī atrast patronas un akai salauzt vindu.”  

Kārķēniešu novadnieku V. Birkavu dzīve ir iznesusi augstās virsotnēs. Tas viss sasniegts ar lielu darbu un centību. Ne velti bijušā doktorāta ēkā iekārtotā Goda istabā stāv Kārķu dižvīru un dižsievu galds ar pašu dāvinātiem krēsliem un dzīves gaitu fotogrāfijām.

Pie šī galda vieta ir arī V. Birkavam. Lai arī viņam aiz muguras ir jau 81 dzīves gads, V. Birkavs nepārtraukti turpina mācīties. Tas ir apbrīnojami, jo cilvēkam ar redzes problēmām to darīt ir daudzkārt sarežģītāk. Tomēr viņš to dara, un tas pat mums, redzīgajiem, nav uzreiz tā īsti aptverams.

Jāpiemin arī tas, ka V. Birkavam piemīt azartisks ceļotāja un pasaules izzinātāja gēns, jo viņš, gan fragmentāri, piedalījās pasaules apceļošanā ar slaveno jahtu “Milda”. Divu gadu ilgā ceļojumā viņš nevarēja piedalīties, jo tobrīd atradās augstā un atbildīgā valsts amatā, bet V. Birkavs apbrauca Hornas ragu. Ja kāds nezina, kur tas atrodas, tad skaidrojumam – Dienvidamerikas Ugunszemes rietuma daļa pieder Čīlei un te atrodas kontinenta galējais punkts Hornas rags.

Šajā pasākumā goda viesim V. Birkavam jautājumus uzdeva ne tikai S. Pilskalne, bet tos bija sagatavojuši arī Ērģemes pamatskolas skolēni. Jāteic, ka bērnu jautājumi bija vairāk par skolas laiku. Arī naivi un bērnišķīgi, bet V. Birkava atbildes – asprātīgas un kodolīgas. 

– Vislabāk notikumus spējam izprast, ja uz tiem raugāmies no sava skata punkta. Vai jūs, jūsu ģimene vai tuvinieki ir kādreiz piedzīvojuši represijas? Tās var būt visdažādākās – gan izsūtījums, gan arī dažādi ierobežojumi.

– Laba diena manā bērnības zemē – Kārķos! Atmiņas klejo pa galvu, un prātā nāk tas, ka šeit, Kārķos, es satikos ar savu tēvu, pirms viņu iesauca vācu armijā. Tālākie notikumi, ko viņš man atstāstīja, ir tādi, ka tēvs kopā ar vācu armiju piedzīvoja trīs pavasarus, pārvietojoties pa Eiropu. Viņu aizturēja Kurzemes mežos divi cilvēki padomju armijas formā. Viens teica: “Nošausim viņu tepat.” Otrs teica: “Aizvedīsim viņu pie komandiera.” Par laimi, tas otrs izrādījās augstākā armijas pakāpē. Tēvu aizveda, un rezultātā viņš atradās kaut kur tālu ziemeļos – Sņežnogorskā. Uz turieni brauca arī mana mamma. Visi šie notikumi norisinājās pirms 1949. gada. Taču 1949. gadā man pašam vēl nebija septiņi gadi. Tie apritēja tikai jūlijā.

Dzīvojām Rīgā, Pārdaugavā, māju pudurī divstāvu mājas pirmajā stāvā. Blakus atradās divas vienģimenes mājiņas. Labi atceros, ka 24. martā visas mantas bija sapakotas. Nezinu, vai uz baumu pamata tās mantas sapakoja. Bijām dzīvoklī izdzēsuši gaismu, aizslēguši durvis un sēdējām klusi kā pelītes. Kaut kur nakts vidū drīz vien bija dzirdama mašīnas rūkoņa un redzamas gaismas, jo pie mājām bija šaura ieliņa. To nevarēja nepamanīt. Diez vai man kā bērnam bija īpašas izjūtas, bet to saspringto gaisotni, visticamāk, arī atceros. Pēc diezgan pailga laika mašīnas aizbrauca. No rīta uzzinājām, ka no abām vienģimenes mājiņām ir visi aizvesti.

Manā dzīvē vēl bija divi represijas gadījumi. Mani represēja 1973. gadā Kubas krīzes laikā. Tolaik dienēju padomju armijā. Vienu dienu visu daļu uzcēla augšā kaujas trauksmē, pārģērba īsās haki krāsas biksēs un platmalēs. Visus armijas biedrus aizveda uz Kubu, izņemot mani. Acīmredzot mani represēja tāpēc, ka mans tēvs bija represēts, tātad – arī visa mana ģimene.

Ilgu laiku man nedeva dienesta pielaidi slepenajiem dokumentiem, jo tolaik nodarbojos ar noziedzības izpēti. Mans mūžs ir garš, tāpēc mans stāsta varētu būt garš.

– Zinot un sekojot līdzi Krievijas karam Ukrainā, vai pastāv varbūtība, ka Krievija varētu iebrukt arī Latvijā?

– Senie romieši teica: “Gribi mieru, gatavojies karam.” Mūsu lielais kaimiņš tūkstoš gadus ir gribējis, lai viņa robežas ir te, mūsu Baltijas jūras krastā. Kāpēc lai nākamo tūkstošgadi kādu brīdi Krievija nesāktu atkal par to domāt?

– Kā jūs domājat, vai Putinam ir dubultnieki, kā tas tiek minēts presē?

– Manā dzīvē saistībā ar dubultniekiem ir bijis viens gadījums. Savulaik kādā vecā vācu pilī staigāju ar pārvaldnieku un viņam uzprasīju, vai pilī mīt spoki. Pārvaldnieks uz mani paskatījās un teica: “Es te strādāju jau 300 gadus un nevienu spoku neesmu redzējis.” Tā ir ar tiem dubultniekiem.

– Vai labāk būtu, ja Krievija būtu sabrukusi, vai tomēr labāk ir tā, ka mēs zinām tās mērķus un prognozējamo rīcību?

– Pirmkārt Krievija ir izmainījusies nacionālajā sastāvā. PSRS sastāvā krievi bija tikai 50 procenti. Tagad, kad ir atkritušas visas savienotās republikas, iedzīvotāju sastāvs nav monolīts, bet tas ir krieviski iespaidots un nav tendēts uz sašķelšanos. Jā, kaut kādas runas ir.

Vislabākais piemērs ir Ķīna, kur 19. gadsimta beigās astoņas valstis plosīja un rāva gabalos. Tikai viena valsts skaidri un nepārprotami iestājās par Ķīnas vienotību. Tās bija Amerikas Savienotās Valstis. Ķīna ir vienota, un tai nav nekādas intereses par Sibīriju. Ķīna savā tūkstošgadu vēsturē neizrāda agresivitāti, bet izrāda tendenci iekšēji konsolidēties un kļūt vienota. Šajā ziņā Ķīna ir miermīlīgs starptautiskās aktivitātes loceklis.

Sabrukusi Krievija nozīmē nepārtrauktas bēgļu straumes uz visām pasaules pusēm, tajā skaitā arī uz Latviju. Es tam neredzu pamatu. Neredzu, ka tas būtu izdevīgi. Pagaidām rēķināsimies ar tādu Krieviju, kāda tā ir. Novēlēsim Ukrainai uzvaru, jo uzvaras ietekme būs milzīga gan mums, gan mūsu bērniem un mazbērniem.

Francijas prezidents Miterāns savulaik teica: “Zēni, steidzieties, jums ir desmit līdz piecpadsmit gadi. Tad būs par vēlu.” Viņa teiktais attiecās uz Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.   

Ērģemes pamatskolas skolēnu jautājumi.

– Ko jūs darāt savā brīvajā laikā?

– Par brīvo laiku uzskatu tādu laiku, kurā daru, kas patīk. Man patīk visa mana dzīve, patīk viss, ko es daru, studēju. Patīk tas, ko es lasu. Ja man kas nepatīk, to pārtraucu, un ķeros pie lietas, kas man patīk. Dzīvot vajag tā, lai pašam patīk un citiem esi derīgs.

– Vai jūs esat strādājis skolā?

– Savu pirmo lekciju Latvijas Universitātē nolasīju saviem kursabiedriem. Kopš tā laika es visu laiku kādu mācu. Bet nekad neesmu mācījis nevienu skolēnu, bet man ļoti gribētos.

– Vai jums patika mācīties skolā?

– Ai, ai, ai, es nezinu, vai to drīkst stāstīt. Mācoties 4. klasē, priekšā sēdētājai nogriezu bizi. Klasesbiedram Jānim salauzu kāju un arī no manis cieta skolas strūkl­aka. Vienā dienā mana dienasgrāmata bija pilna pierakstīta ar sarkanas krāsas pildspalvu. Tās bija piezīmes, un arī skolotāji salika divniekus. Taču Latvijas Universitāti es pabeidzu ar izcilību.

– Vai jums patīk dzīvot Latvijā?

– Nekur citur nav tik labi, kā dzīvot Latvijā.

– Kādas ir jūsu dzīvē labākās atmiņas?

– Tas tiešām ir grūts jautājums. Domāju, ka manas labākās atmiņas man būs vēl priekšā. Taču man ir jau vienas labas atmiņas par saviem puikas gadiem, kad te, Kārķos, ar pārējiem kopā dauzījos.

– Vai jūs esat bijis ārzemēs?

– Ziniet, vienu brīdi es tik daudz kā ārlietu ministrs braukāju pa ārzemēm, ka viena avīze tolaik publicēja rakstu ar nosaukumu “Birkava vizīte Latvijā”.

VALDIS BIRKAVS

• Latvijas politiķis.
• Dzimis 1942. gada 28. jūlijā Rīgā.
• Juridisko zinātņu doktors.
• Latvijas Juristu biedrības dibinātājs 1988. gada 17. decembrī un tās pirmais prezidents.
• Bijušais Latvijas Ministru prezidents, ārlietu ministrs, tieslietu ministrs.
• 1999. gadā izvēlēts par Eiropas Gada cilvēku Latvijā.
• 2000. gadā apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.