Kad vecāku trauksme kļūst par bērna trauksmi

Būt vecākiem nav vieglākais uzdevums, īpaši ja domājam par bērna labsajūtas un neatkarības veicināšanu. Tomēr tieši vecāki ir atbildīgi par to, cik droši bērns jutīsies šajā pasaulē – vai viņš braši ies pretī mērķim, vai, gluži pretēji, no visa baidīsies un katru soli spers tikai vecāku pavadībā. Ārste psihoterapeite Laura Valaine uzsver – ja vecāki ir trauksmaini, tāds būs arī bērns.

Kāds ir trauksmains vecāks?

• Tipiska aina bērnu laukumiņā: mazais vai vairs pat ne tik mazais cilvēks noskata sev interesējošu atrakciju un dodas to apgūt, taču pat nav paspējis nokļūt galamērķī, kad mamma vai tētis jau sauc: “Tikai nekāp tur pats, es tevi pieturēšu. Tur var nokrist!” Vai – “tur nu gan nelien, aizķersies kāja un nokritīsi, labāk ej uz smilškasti”!
• Pavisam ikdienišķs un sadzīvē bieži novērojams piemērs, kas spilgti ilustrē trauksmaina vecāka būtību. Viņš par visu ir sabijies un norūpējies. Satraucas par drošību, par ēdienu, par izglītību, jo grib bērnam to labāko. Grib bērnu pasargāt no neveiksmēm, no nelaimēm, no izgāšanās, no nepaspēšanas, no kauna, no skumjām un no jebkurām nepatīkamām emocijām. “Sākotnējais mērķis ir bērnam palīdzēt, tomēr realitātē tik liela raizēšanās bērnam vairāk kaitē,” uzsver Laura Valaine.

Ko vecāka trauksme nodara bērnam?

• Bērns mācās pasaules uzskatu no vecāka – ir vai nav pasaule droša vieta. Te vietā atgādināt mūžseno patiesību: bērns ir vecāku spogulis. Ja vecāks ir par visu satraucies, arī bērns uz pasauli skatīsies vecāka acīm – viņš visur saredzēs briesmas, būs tramīgs, jo visu laiku taču ir jāuzmanās, lai tik nenotiek kaut kas slikts.
• Bērns sajūt vecāka trauksmi. Atceramies laikus, kad bērns bija zīdaiņa vecumā – tiklīdz kaut kur jādodas ārpus mājas, ārpus ierastās, drošās vides, tā mazais sāk protestēt, raudot vairāk nekā parasti, lai gan nekas īpaši nav manījies. Kāpēc tā? Jo mamma vai tētis, vai pat abi, ir satraukti, un bērns to patiešām sajūt. Pat zīdaiņa vecumā bērns saprot: vecākiem ir trauksme, tātad tuvojas briesmas. Ja ir briesmas, tad bērnam ir bailīgi un viņš raud, jo šādi izpauž diskomfortu. “Bērns sajūt mātes trauksmi un izjūt to arī kā sevis apdraudējumu, lai gan realitātē ir pilnīgā drošībā,” norāda psihoterapeite. 
• Bērnam nepieciešama neliela frustrācija. Citiem vārdiem sakot, bērnam ir vajadzīgi arī kādi šķēršļi ceļā uz mērķi, kurus viņš pats arī pārvar vai vismaz cenšas to darīt un saņem palīdzību tikai tad, ja tāda patiešām vajadzīga. Cilvēks attīstās caur grūtībām. Interese, vēlme būt spējīgākam komplektā ar grūtību pārvarēšanu paša spēkiem – tas apliecina, ka esmu spējīgs un beidzot varu darīt, ko gribēju un biju iecerējis.
• Bērns kaut ko nedara, lai nesatrauktu vecākus. Pieaugušā vecumā pacienti psihoterapeita kabinetā itin bieži mēdz atklāt, ka daudz ko nav darījuši nevis tāpēc, ka nav gribējuši, bet gan tāpēc, ka nav vēlējušies satraukt vecākus. Un arī pieaugušā vecumā mēdz būt tā, ka galvenais mērķis paliek – nesatraukt vecākus, nevis attīstīties. Tas viss palielina simbiozi (jeb neveselīgu atkarību) un apgrūtina atdalīšanos un autonomiju, kas kopumā ir viens no būtiskākajiem individuālajiem dzīves mērķiem. Te arī gadījumi, kad bērns pat pusmūžā nevēlas uzsākt patstāvīgu dzīvi, bet paliek vecāku paspārnē apčubināts un aptekalēts.
• Trauksme uztur atkarīgas attiecības. Minētā situācija spēļu laukumiņā ir tipisks piemērs, kas ar laiku rezultējas patiešām atkarīgās attiecībās. Bērnam izveidojas priekšstats, ka viņš viens pats nevar kaut ko izdarīt un viņam noteikti vajag kādu, kas pasargā. “Te pievienojas iemācītā bezpalīdzība – pats netieku galā, un citi nepalīdzēs,” norāda speciāliste. Viņa piebilst, ka vecāki bieži pamato savu satraukumu ar situācijām, kur bērns nav ticis galā. Viņiem ir grūti pamanīt bērna tikšanu galā. Kāpēc tā? “Jo šie vecāki neredz sevī spēju tikt galā, un viņi projicē šo sajūtu arī uz bērna,” skaidro Laura Valaine.

Svarīgi zināt!

Bieži novērots, ka bērns patiesībā ir varošs, enerģisks un atvērts, tomēr vecāks par viņu izsakās pilnīgi pretēji. Šajās ģimenēs ir izteikti psihosomatiski traucējumi, kā arī neveselīgas attiecības ģimenes lokā, trauksme un depresija.

• Biežākās psihosomatisko traucējumu pazīmes, kas liecina, ka vecāku trauksme ir kļuvusi par bērna trauksmi:

• miega traucējumi: bērns nemierīgi guļ, bieži mostas, no savas gultas iet pie vecākiem arī jau lielākā vecumā;
• visa veida sāpes: mazākiem bērniem raksturīgas vēdersāpes. Izskatās, ka bērns ir tā kā sabēdājies, bet mazais stāsta, ka viņam sāp vēders;
• separācijas trauksmes radīti traucējumi: separācijas trauksme novērojama situācijās, kad bērnam ir bailīgi palikt vienam bez vecāka un šķiršanās šķiet nepanesama – tātad vecāka bijis par daudz vai par maz.Un bērna organisms reaģē uzreiz pēc tam, kad piedzīvota kāda nevēlama situācija, piemēram, viņš palicis viens mājās vai kur citur, bet bez vecākiem. Ja pēc šādām situācijām bērns regulāri it kā saaukstējas vai viņam sāp vēders, lielākā vecumā sāp galva, saasinās astma vai kādas dermatoloģiskas saslimšanas, tas liecina par psihosomatisku reakciju uz separācijas trauksmi.

Der ielāgot!

• 1. Trauksmaina vecāka ietekme uz bērnu ir ļoti līdzīga nevērīga vecāka ietekmei uz bērnu.
• 2. Jāatceras, ka bērni nav tik nevarīgi, kā vecāki mēdz domāt, viņi daudz ko spēj. Vecākam nav jākontrolē katrs bērna solis un nav tramīgi jāizjautā audzinātāja, skolotājs, kā bērnam gājis utt.
• 3. Vecāku satraukums pielīp arī bērnam, tāpēc saki nevis – es satraucos, bet – man rūp: “Man rūp, lai tu nenokristu, tāpēc es pastāvēšu blakus.” Tas dos bērnam sajūtu, ka viņš kādam rūp un, ja kaut kas notiks, par viņu parūpēsies, un vienlaikus apstiprinājumu, ka viņš var darīt to, ko vēlas.

Informāciju sagatavoja: Juris Šleiers, sabiedrisko attiecību vadītājs