Kad pumpuri sprāgst vaļā

Varam gavilēt – šonedēļ ir iestājies astronomiskais pavasaris. Ziemas apģērba vietā jāpiemeklē kas ērtāks un pavasarīgāks, lai dotos dabā un nenokavētu brīdi, kad pumpuri sprāgst vaļā.

Daba manāmi mostas, tuvumā un tāluma putnu treļļi dzirdami uz nebēdu un dienas kļūst garākas. Pat rītos, kad logā iespīd saules stari, miegs automātiski atkāpjas. Par īstu pavasara atnākšanu katrs sauc kaut ko savu. Un tas ne vienmēr sakrīt ar kalendārā rakstīto. Kādam pavasaris iestājas ar plaukstošiem bērza zariem vāzē, citam ar diedzētiem zaļumiem uz palodzes, pirmo kļavu sulu glāzi vai acu skatiena sastapšanos ar pirmajiem gājputniem.

Man īstā pavasara sajūta vienmēr ir bijusi līdz ar pūpola zariem vāzē, pirmajām vizbulītēm un došanos uz mežmalu, lai sasveicinātos ar druknu bērzu, kas gadu no gada pavasarī bagātīgi atdevis dabisko sulu. Protams, gadu gaitā šie bērzi ir pamainījušies, bet tradīcija ir palikusi nemainīga – bērzu sulu kūre ir sākusies! Pērn jauns atklājums – tas bērziņš, kurš vēl pirms dažiem gadiem pa gabalu šķita mazs un trausls, ir krietni izaudzis, abām plaukstām sen vairs nav sakļaujams, tātad droši tādu var urbt.

Vēl bez tā visa īstās pavasara – siltuma un gaišuma – sajūtas atnāk Pūpolsvētdienā, ko svin nedēļu pirms Lieldienām. Šo svētku galvenais rituāls ir pēršana ar pūpoliem vai īpašām slotiņām, to pavada dažādu skaitāmpantu skaitīšana, novēlot veselību un veiksmi. Tas ir tāds feins un gana sirsnīgs rituāls, kas gadu no gada ir nemainīgs arī mūsmājās. Arī šis gads nebūs izņēmums – bez tāda veselīga pūpolzaru pēriena arī šogad neiztiks neviens no mājiniekiem.

Kristīgajā baznīcā Pūpolsvētdiena tiek saukta par Palmu svētdienu (sākas Lielā jeb Klusā nedēļa). Tas nozīmē, ka jau šajā svētdienā ikvienam ir iespēja doties uz kādu no tuvējām baznīcām, lai apmeklētu dievkalpojumu.

Ar Pūpolsvētdienu saistītas arī dažādas tradīcijas un ticējumi. Lai iegūtu finansiālu labklājību, Pūpolsvētdienā vajadzētu izvairīties no iešanas ciemos un arī mājās viesus nevajadzētu aicināt. Rūpēs par labu ražu Pūpolsvētdienā vajadzētu no krāsns izgrābt pelnus un tos izkaisīt dārzā. Lai pasargātu māju no ļauniem gariem un sliktiem notikumiem, Pūpolsvētdienas rītā pa zariņam pūpolu jāiesprauž zemē pie katra mājas stūra. Tur tie jāglabā līdz pat Lieldienām. Pūpolsvētdienas rītā jāceļas agri (ja guļ ilgi, tad visu gadu būs lāča miegs).

Pūpolsvētdiena atgādina arī par to, ka līdz Lieldienām palikusi mazāk kā nedēļa, lai sakoptu māju un pagalmu vai apkopotu domas jaunajam pavasaru darbu cēlienam, lai ievāktu un atlasītu tās lielākās un stiprākās olas, kuras krāsot šajās Lieldienās. Ir sajūta, ka arī mājputni zina, – drīz Lieldienas un bez olām nekur! Vistas čakli strādā, lai dētu gardas un veselīgas oliņas, – tās rindām vien kārtojas kastītēs, lai pavisam drīz krāsotos raibu raibos toņos un tiktu celtas godā saimes galdā.