Kad iekšējās baterijas nosēžas, atgriežas laukos un uzlādē tās ar dubultu jaudu

Uzaugt laukos, izskoloties un jaunības maksimālismā ļauties galvaspilsētas dzīves ritmam, paspēt no tā pagurt un līdz ar pirmā bērna pieteikšanos pieņemt lēmumu – es gribu atpakaļ uz laukiem, jo tur jūtos vislabāk. Tas ir stāsts par drustēnieti, divu bērnu mammu Ilzi Palmu, kura vairāku gadu garumā vietējiem iedzīvotājiem pasniedz vingrošanas nodarbības, kā arī līdzdarbojas viesu namā “Pļavnas”, ko izlolojuši viņas vecāki Leonīds un Vizbulīte Palmi.

Viņai patīk apsēsties uz terases ar tējas krūzi rokās un sauli sejā, klausoties putnu čivināšanu, tas ir laiks pārdomāt dzīvi, nonākot pie vienkāršām dzīves patiesībām. “Viena no vērtīgākajām draudzībām pasaulē ir draudzība ar sevi. Ir tik labi visur, kur vien esi sev blakus, ļauj sev just, kur vari būt patiess, kur ik pa laikam sev pajautā, ko tiešām vēlies, jūti slapjās kājas un brīdi, kad vecās kurpes spiež. Un tad ir daudz vieglāk iet pa dzīvi, jo kāds vienmēr ir blakus. Tu pats. Un tieši šī draudzība man palīdzēja zaudēt daudz jo daudz savu baiļu. Ir tik skaisti mīlēt bez bailēm. Apjaušot un pieņemot, ka viss reiz beigsies, pat pavasarim ir cita garša. Tā galīgi nav iedomīgi lecīga apziņa “es te visu varu un zinu”, tādas meklējumus arī pazīstu. Tā rodas, kad ir bail, kad gribas kaut ko pierādīt, kad kaut kā trūkst. Kad sevis ir un pietiek, tad drīkstu nevarēt un prasīt, nezināt un zināt, darīt un nedarīt. Nav grūti uzņemties pieaugušā atbildību un realizēt savu dziļāko brīvību. Tā ir brīvība, kuru vari uzdāvināt sev tikai pats,” iesāk I. Palma.

Galvaspilsētā neredzēja izaugsmi

Tiekšanās pēc zināšanām un pašrealizācijas pēc vidusskolas beigšanas Ilzi aizveda uz Rīgu, kur viņa iestājās Latvijas Universitātē un studēja ekonomiku, kļūstot par finanšu jomas speciālisti. Iekārtojusies labi apmaksātā darbā un metusies dzīves skrējienā galvaspilsētā. “Kopā ar studiju gadiem Rīgā nodzīvoju desmit gadus. Jaunībā Rīga nav slikts variants dzīvošanai – ir plašs draugu loks, viss notiek, dzīve mutuļo. Tas viss ir izbaudīts. Tad vienā brīdī saproti, ka nejūties vairs iekšēji apmierināts. Atalgojums ir labs, komandējumi pa dažādām valstīm, bet darbs vairs galīgi neiet pie sirds. Tad bija tāds brīdis, kad sevi visu laiku kaut kā piekukuļo, kāpēc ir jāiet un jāstrādā tur, kur vairs nevari atrast prieku un pašizaugsmi, ir laiks kaut ko dzīvē mainīt. Tam visam pa vidu mani bija piemeklējušas arī dažādas veselības likstas. Nolēmu pamācīties, pievērsties jogai, galvenokārt sev. Tas, ka es varētu mācīt un pasniegt jogas nodarbības arī citiem, man tobrīd nenāca prātā,” stāsta I. Palma.

Tad viņa no Rīgas atgriezās laukos. Pēc atgriešanās Ilze izbaudījusi gan bērna kopšanas atvaļinājumu, gan bezdarbnieku laiku. “Atgriezos laukos un tad vēl īsti nezināju, ko turpmāk darīšu. Tad viena dāma no Drustiem mani iedrošināja, sakot: “Tu taču izmācījies kursus, nāc un arī mums kaut ko pamāci.” Tad nolēmu pamēģināt. Sāku vadīt nodarbības un sapratu, bāc, lielāko daļu, ko esmu iemācījusies, daudzas nemaz nevar izpildīt. Tad nodomāju, ka es nemaz daudz neko no cilvēka ķermeņa nesaprotu, un tā man radās doma izmācīties par fizioterapeitu,” viņa atminas un uzsver: “Pēc vairāk kā pieciem gadiem fizioterapijas profesijā varu likt roku uz sirds un teikt, ka joprojām baudu savu darbu. Nav vienmēr viegli, bet reizēm tieši grūti atrisināmi uzdevumi manī pamodina vislielāko azartu. Ļoti mīlēju cietos riekstus matemātikā. Arī šeit ir kur augt, ir sajūta, ka pilnīgi visu nezināšu vēl ilgi. Tas labi, tikmēr azarts turēsies. Un beidzot jau mierīgu sirdi varu likt zināšanas no dažādām ķermeņa praksēm kā puzles gabaliņus kopā, apjaušot cilvēka veselumu.”

Vingrošanas nodarbības Drustos viņa vadījusi kā iedzīvotāju veselības veicināšanas, tā dažādu citu projektu ietvaros. Šobrīd tās notiek pēc viņas pašas iniciatīvas, nodarbībām pat nav minēta kāda konkrēta summa, enerģijas apmaiņai tās notiek par ziedojumiem. Apmeklējuma reizē sanāk kopā pirmdienās Drustu skolas sporta zālē grupiņā no desmit līdz piecpadsmit cilvēku, tas ir labs rādītājs. “Tieši Drustos sāku vadīt pirmās jogas nodarbības jau gandrīz pirms piecpadsmit gadiem, un tā mēs te turpinām jaunos sastāvos ar pārtraukumiem un bez. Vingrojumi ir pa spēkam visiem. Viena no čaklākajām apmeklētājām ir mana mamma, kura cenšas neizlaist nevienu vingrošanas nodarbību,” atklāj Ilze un uzsver, ka līdz ar jaunām zināšanām par cilvēka fizioloģiju, aktīvu darbošanos gan jogā, gan fizioterapijā būtiski uzlabojusies arī viņas veselība un agrākās likstas par sevi vairs neliek manīt. “Lai katram no mums ērti dzīvot savā ķermenī, man tā pēdējos gadus patiešām ir,” viņa uzsver.

Kā vēl viens iemesls, lai pārceltos uz laukiem, bija bērnu pieteikšanās. “Tā kā pati esmu bērnību pavadījusi laukos, mana iekšējā pārliecība bija un ir, ka tieši laukos ir vislabākā vieta, kur bērniem augt. Tā ir arī liela drošības sajūta man kā mammai, ka es varu palaist bērnus pagalmā spēlēt bumbu vai braukt ar velosipēdu un zinu, ka viss ir kārtībā,” uzskata Ilze un saka daudz labu vārdu arī par saviem vecākiem, kuri viņai ar māsu bija un joprojām ir piemērs tam, kā soli pa solītim ar lielu apņēmību un darba sparu īstenot savus sapņus un sa­sniegt mērķus, kaut vai kādā brīdī kaut kas noiet greizi. “Mani vecāki man ir rādījuši un joprojām ir piemērs tam, kādas vērtības es varu nodot saviem bērniem. Ir tik daudz lietu, ko mazbērniem var iemācīt tikai vecvecāki. Jaunākajai meitai ļoti patīk makšķerēt zivis, tas ir tikai viens mazs piemērs no tā, ko iemācījis vecaistēvs,” pamato Ilze.

Turpina izglītoties un palīdzēt citiem

Ilze turpina apgūt arvien jaunas zināšanas, iespēju robežās apmeklē dažādus seminārus, piedalās lekcijās, kā arī dalās pieredzē. Aizvadītajā svētdienā notika viņas pirmā tiešsaistes lekcija ar nosaukumu “Laba redze visai dzīvei”, tas ir paredzēts kā četru nodarbību cikls, kurā viņa dalās informācijā, kā ar vienkāršiem paņēmieniem var novērst to brīdi, kad acu ārsts jau teju ir gatavs izrakstīt briļļu recepti. “Kad zināšanas un prasmes sakrājas, tad ar tām ir jādalās. Tā jau kādu gadu esmu izsapņojusi šīs apmācības, likusi kopā zināšanas, pieredzi un prasmes no dabiskas redzes atjaunošanas kursiem, fizioterapijas, jogas, ciguna un savas pieredzes.

Šajā visā mani ievadīja dabiskas redzes atjaunošanas skolotāja, ļoti iedvesmojoša personība Vija Buša, kura ar prieku dalījās savās zināšanās, cerot, ka viņas pieredze un zināšanas būs ne tikai noderīgas, bet paliks pūrā arī kādam, kurš pratīs tās pārstatīt, transformēt arī citiem noderīgā formātā. Lai šīs tēmas aktualizētu, ir dibināta biedrība “Acu Draugi”, arī es tajā darbojos.

Šobrīd ir sakrājies tik daudz iedvesmas un radošas enerģijas, ka esmu nodevusies arī dažu vingrojumu jaunradei. Maksimāli mēģinot visus paradumus iekļaut ikdienas vidē, kustībās un darbos, lai papildu laiku tam vajadzētu maz vai kādam nemaz. Lai pietiktu laika dzīvot, baudīt un tomēr labi redzēt. Šis dabiskas redzes atjaunošanas kurss pielāgots tiem, kuri pēdējo gadu laikā pamanījuši pirmās grūtības skaidri saskatīt, iespējams jau iepazinušies ar nogurušām acīm vai citām pirmās redzes pasliktināšanās pazīmēm. Arī tiem, kuri brilles vai lēcas izmanto tikai īpašos brīžos un vēl var iztikt bez tām,” pauž Ilze un dara zināmu, ka nodarbību laikā katram ir jāsagatavo individuāla, savai ikdienai pielāgota redzes vingrojumu un ieradumu karte – īsa, kodolīga, precīza un tomēr tikai viena lapa.

Roņošana kā ikdienas rituāls

Ilzei ar ģimeni patīk ceļot. Skolēnu brīvlaikā viņi pabijuši ekskursijā Lietuvā. Reizi gadā izplāno arī kādu tālāku ceļojumu ar lidmašīnu. Vēl viņa aizraujas ar roņošanu. Gremdēšanās ezera ūdenī ir viņas ikdienas rituāls kā patīkamākos laikapstākļos, tā ziemas spelgonī. “Ezers ir viens no maniem miljoniem, ūdens ir mana stihija gan ziemā, gan vasarā. Aukstais ūdens ir labākais ārsts, smalkākais spa salons un izcils pamodinātājs. Tā jau gadus desmit ar viņu vairāk vai mazāk draudzējos. Meita viendien atnāca līdzi un saka: “Es skatos, kā tu tur elpo un man arī gribas.” Sasmējos, jo tā īpaši pat vairs tur necenšos elpot. Ķermenis tik ļoti apradis, ka pat nekādu šoka momentu iekāpjot neizjūt. Ja vien varu vai neesmu kaut kur izbraukusi, tad cenšos gremdēties āliņģī teju katru dienu. Man vislabāk patīk doties uz ezeru no rītiem, tad reizē ar kārtīgu pamošanos saņemu milzu enerģijas lādiņu, kas mani pavada visas dienas garumā. Lai gan kļūst siltāks, pie mums ezeru klāj ledus un ir iespēja kāpt āliņģī. Atzīšos, ka arī tās milzu baudas intensitāte krietni samazinājusies pēc peldes. Pierasts jau. Un tomēr ir forši tā savienoties ar dabu cauri sezonām, dzīvību just un asinis riņķojam. Es bieži saku, ka to visbrīnišķīgāko par naudu nopirkt šajā pasaulē nevar. Iekšējās sajūtas jo­projām nepārdodas. Tās vai nu rodas, vai nerodas tevī,” pārliecināta Ilze.

Taujāta, kādas tradīcijas saistās ar Lieldienu svinēšanu, Ilze atklāj, ka tā ir kopā būšana ar radiņiem, visiem pulcējoties “Pļavnās”. “Kad uz Lieldienām sabrauc radinieki, tad kopā sanāk tāds krietns bērnu pulciņš. Mūsu ģimenē olu meklēšana ir vesels pasākums, jo bērniem jādodas olu meklējumos, vadoties pēc kartes, gan pagalmā, gan viesu mājas tuvējā teritorijā. Katram rokās groziņš un karte, un aktivitāte var sākties. Viens no mammas brāļiem, kad mēs ar māsu vēl bijām mazas, aizsāka šo tradīciju. Gadu no gada. Nu šo tradīciju pārņēmu es kopā ar vienu no savām māsīcām. Tiesa, mums kādreiz tās bija galvenokārt krāsotās olas, bet tagad šokolādes olas, zaķi un cāļi,” pastāsta Ilze.

#SIF_MAF2023

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.