Kā klājas lielajiem dabas krājējiem – purviem? 

Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, kur purvi ir praktiski iznīcināti, mums ir samērā purvaina zeme, un tie aizņem četrus piecus procentus Latvijas. Kūdras augsnes Latvijā aizņem vēl vairāk – ap 10 procentiem. Kāpēc purvi ir tik svarīgi, un ar kādām problēmām jāsaskaras to aizsardzībā?

Dabas aizsardzības pārvaldes «LatViaNature» projekta Biotopu un sugu aizsardzības ekspertu nodaļas vadītāja Agnese Priede atzīst, ka Latvijā purviem kopumā klājas labi – tie mūsdienās ir pietiekami aizsargāti. Diemžēl Eiropā ir val­stis, kurās purvi ir neatgriezeniski iznīcināti, un tur vairs neko izdarīt nevar. Ziemeļeiropa ir purviem visbagātākā Eiropas daļa un šajā ziņā mazāk skarta. No trīs Baltijas valstīm Igaunijā purvu ir visvairāk, Lietuvā – mazāk, bet Latvija ir pa vidu. Arī problēmas purvu sagla­bāšanā ir līdzīgas.

Latvijā cilvēku darbības maz ietekmētu purvu ir aptuveni trešda­ļa vai puse, bet pilnīgi dabisku purvu ir ļoti maz. Pārējie ir nosusināšanas vairāk vai mazāk ietekmēti. Pēdējos 20 gados īpaši aizsargājamās dabas teritorijās pakā­peniski tiek atjaunoti degradēti purvi, taču tas ir dārgs un sarež­ģīts process.

Latvijā nokrišņu apjoms ir lielāks nekā iztvaikojums, tāpēc var notikt pārpurvošanās. Latvijas purvi veidojušies pēc leduslaikmeta, taču to veidošanās turpinās arī mūsdienās, piemēram, bebrainēs – teritorijās, kur bebru rosība traucē ūdens noteci, un rezultātā zemākas vietas aizaug ar purviem raksturīgajiem augiem, sāk uzkrāties kūd­ra. Neapturams process ir ezeru aizaugšana – nākotnē tie agri vai vēlu pārtaps par purviem. Šis pro­cess gan ir mērāms gadu simtos vai pat tūkstošos.

Purva dārgie pakalpojumi

Purvs varētu šķist tāds padrūms, mitrs zemes gabals, kur nekas pat īsti neaug. Patiesībā purviem raksturīga savdabīga augu un dzīvnieku valsts, kā arī ir neatsverama loma ūdens līmeņa regulēšanā un atmosfēras oglekļa uzkrāšanā gan lokālā, gan globālā mērogā.

A. Priede purvus dēvē par dabas lielajiem krājējiem. Tie pietur ūdeni, lai tas tik strauji nenotek un neveidotos katastrofāli plūdi. Īpaši tas svarīgi vietās, kur cilvēks jau pa­centies iztaisnot upju gultnes, un notece kļuvusi daudz ātrāka. Purvs ar savu krāšanas spēju ļoti labi veic ūdens regulēšanas funkciju. Ja šo pakalpojumu pārvērstu naudas iz­teiksmē, tas mums dārgi maksātu.

Purvs piesaista atmosfēras oglekli. Oglekļa savienojumi ir tā sauktās siltumnīcefekta gāzes (SEG). Tas nozīmē, ka purvi palīdz mazināt zemeslodes pārkaršanu. Ir pierādīts, ka tie šajā krāšanā ir ļoti efektīvi. Purvi regulē arī mikrokli­matu vietējā mērogā.

Purvos ir unikāla bioloģiskā daudzveidība. Tajos mītošās sugas diemžēl nekur citur kā vien purvā nevar rast mājvietu. Latvijas purvos sastopami vairāki desmiti īpaši aizsargājamu augu (vismaz 50 sugas) un dzīvnieku sugu – dažādas orhidejas un citi ziedaugi, tauriņi, gliemeži, putni u. c.

Problēmas ar padomju laika mantojumu

Protams, purvi ir uzkrājuši un ar­vien uzkrāj (aptuveni 1,6 miljonus tonnu gadā – liecina Latvijas Kūdras asociācijas aplēses) arī vienu no Latvijas ievērojamākajām dabas bagātībām – kūdru. Šobrīd pēc Latvijas Kūdras asociācijas datiem tās ieguve notiek četros procentos no kūd­ras atradņu teritorijas, vidēji ik gadu izstrādājot 0,95 miljonus tonnu kūd­ras. Kopš 2000. gadiem nozare no enerģētiskās kūdras ieguves ir pārorientējusies uz dārzkopības kūdras nodrošināšanu, un šajā jomā esam vieni no vadošajiem pasaulē, kaut gan pašlaik Latvijā kūdras ieguve notiek salīdzinoši nelielos apjomos.

Par apjomīgāko purvu apgūšanas laiku varētu dēvēt pagājušā gadsimta 50. – 60. gadus. Tad plašāk sāka izmantot specializētu tehniku kūdras rakšanai, un to varēja iegūt daudz vairāk. Taču vēl nopietnāk šajā laikā purvus ietekmēja toreiz veiktā vērienīgā meliorācija, lai purvainās teritorijas izmantotu mežsaimniecībā un lauksaimniecī­bā. Tiesa, kā atzīst A. Priede, ar meža produktivitātes celšanu ne vienmēr veicās, daudzos gadījumos koki ne īpaši labi auga šādās zemēs. Toties ūdens līmeni pazeminot, purvs tika degradēts, un ietekme uz tā dabiskajām funkcijām un bioloģisko daudzveidību redzama vēl šodien.

Tieši no padomju laikiem mantotās degradētās purvu teritorijas ir lielākā purvu aizsardzības problē­ma, jo daudzviet vairs nav kam prasīt atbildību. Tāpēc meliorācijas un kūdras ieguves skarto purvu da­biskā mitruma atjaunošana pamazām tiek īstenota dažādos projektos, piesaistot Eiropas Savienības finansējumu.

Neatstāt brūnu tuksnesi

Pašlaik ikvienam, kurš iegūst kūdru, ir jāparūpējas arī par izstrā­dātās teritorijas rekultivāciju. Nav noteikts, kādi tieši pasākumi jāveic, un uzņēmumi var lemt par tiem saimnieciski izdevīgāko vari­antu, vai to nosaka zemes iznomā­tājs.

Rekultivācija var būt lauksaimnieciskā darbība, stādot dažādas kultūras, piemēram, dzērvenes, mellenes, vai ierīkojot aramzemes vai zālājus. Vai mežsaimnieciskā – apmežojot teritoriju. Taču tikpat labi tā var būt rekreācija, piemēram, ierīkojot ūdenstilpi. Teritoriju var arī apbūvēt. Galvenais ir neat­stāt brūnu tuksnesi, kur nosusinātos apstākļos pastiprināti sadalās kūdra un izdala oglekli. Vēl trakāk, ja tas šādā stāvoklī aizdegas, jo tieši sauss tas deg vislabāk – tad izdalās liels ogļskābās gāzes daudzums, kā arī var būt apdraudētas apkārtējās teritorijas, un dzēšanas darbi ir sa­režģīti un dārgi. Jārūpējas arī par ainavas atjaunošanu.

Dabas aizsardzības pārvaldes speciāliste A. Priede atzīst, ka kūdras ieguves uzņēmumi labi apzinās veicamos pasākumus un jau laikus plāno rekultivāciju. Rekultivācija jāparedz jau brīdī, kad tiek plānota ieguve un tiek vērtēta potenciālā ietekme uz vidi. Taču kūdras iegu­ves periods ir garš – vairāki gadu desmiti –, un šajā laikā var mainīties politiskā un ekonomiskā situācija.

Jelgavas novada kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmums «Laflora» jau pirms 20 gadiem aizsāka teritoriju rekultivāciju ar ogulāju stādī­jumiem un pirms gandrīz 10 ga­diem – sadarbību ar Latvijas zināt­niekiem, lai kopīgu eksperimentu ceļā rastu arī citus efektīvus, saimnieciski izdevīgus un ilgtspējīgus izstrādātās Kaigu purva teritorijas izmantošanas veidus.

«Purva rekultivācija mums ir svarīga, jo mums ne tikai ir jāsamazina SEG emisijas no bijušajiem kūdras ieguves laukiem, bet arī jāmeklē veidi, kā tās varam vēl papildus piesaistīt, lai kompensētu tās emisijas, ko esam radījuši kūdras ieguves un pārstrādes laikā, un kļūtu klimatneitrāli,» stāsta kūdras ieguves un pārstrādes uzņēmuma «Laflora» pārstāve Anda Zakenfelde.

Kaigu purva teritorija ir uzņē-­ muma īpašums, tāpēc jo svarīgāk, lai tas arī pēc kūdras ieguves pabeigšanas tiktu saimnieciski gudri tālāk izmantots. Sadarbība bijusi ar Eiropas Savienības LIFE programmas līdzfinansētu projektu, Latvijas Universitāti, Latvijas valsts mežzinātnes institūtu «Silava», Ezeru un purvu izpētes centru un citiem vietējiem zinātniekiem. Šobrīd daļa – 169 hektāri – Kaigu purva jau ir atvēlēta ogulāju stādī­jumiem – krūmmellenēm un liel­ogu dzērvenēm. Tiek pētīta arī brūkleņu ieaudzēšana un meklēti risinājumi papildu brūkleņu stād­materiāla sagādei, jo uzņēmums izpētījis, ka šo ogulāju zemsedze vēl vairāk samazina oglekļa izdalī­šanos. Plāns ir brūklenes ieviest uzņēmuma priežu stādījumos. Ļoti noderīga uzņēmumam bijusi līdzdalība «LIFE REstore» projek­tā, kad pirmo reizi tika izmērīts, kādas ir reālas SEG emisijas, dažādos veidos apsaimniekojot bijušos kūdras ieguves laukus. Šajā projek­tā zinātnieki Kaigu purvā eksperi­mentēja arī ar dažādu koku sugu audzēšanu purva augsnē, uzlabojot to ar koksnes pelniem. Noskaidrojot, ka tieši priedes visvai­rāk samazina SEG emisijas, uzņēmums jau izveidojis 24 hektārus ar šīs sugas stādījumu. Uzņēmuma nākotnes plānos ir arī vērienīga vēja parka izbūve, arī tādā veidā kompensējot kūdras ieguves un pārstrādes radītās SEG emisijas.

Valmieras pusē strādājošais uzņēmums «Klasmann Deilmann Latvia» kūdru iegūst Āķu un Tēvgāršas purvā. Kūdra tur tiek izstrādāta jau kopš padomju laikiem. Kā atzīst uzņēmuma valdes loceklis Andis Gredzens, rekultivācijas pasākumi ir atkarīgi no konkrētās teritorijas – ja tā vairāk piemērota apmežošanai, tad tur tiek stādītas priedes, citviet tiek audzēti ogulā­ji – dzērvenes. Pagaidām tas netiek veikts lielās platībās, jo purva izstrāde turpinās un tikai uzņēmu­mam piederošajās teritorijās. A. Gredzens arī atzīst, ka atsevišķi rekultivācijas pasākumi, piemēram, sfagnu sūnu stādīšana, ir ļoti dārgi un uzņēmumam finansiāli neizdevīgi, jo, lai, piemēram, sagatavotu vietu šādiem stādījumiem, viens hektārs izmaksā aptuveni 70 tūkstošus eiro.

Neatstāt pusizēstu šķīvi

A. Priede uzsver, ka no dabas aiz­sardzības skatpunkta labākais risinājums, protams, izstrādātajās kūdras ieguves vietās būtu radīt tādus apstākļus, lai teritorijā atkal varētu atgriezties purvs. Lai spertu soli uz to, galvenais ir ūdens līmeņa pacelšana, jo bez mitruma purvs nespēj atjaunoties un pastāvēt. Kaut kas jau ieaugsies šādā vietā, bet tā nebūs purva ekosistēma. Vis­labākos rezultātus pēc kūdras iegu­ves var cerēt iegūt, gan atjaunojot mitrumu, gan mērķtiecīgi ieviešot sfagnus vai citus purva augus. Sagrāvjotos purvos, kur nav iegūta kūdra, atjaunošana ir vieglāka – parasti pietiek ar grāvju aizsprostošanu vai aizbēršanu, bet sugas atgriežas pašas, skaidro A. Priede. Taču purva veidošanās ir ārkārtīgi lēns process – tas aizņem vairākus gadu desmitus vai pat simtus.

Arī kūdras ieguve ir ļoti ilglaicīgs pasākums. Vienā purvā kūdru iegūst gadu desmitiem. Piemēram, Kaigu purvā tas notiek jau simts gadu. Paredzams, ka turpināsies vēl gadus desmit. Citviet Latvijā ir kūdras ieguves skarti purvi, kur jau 50 gadus nekas nenotiek.

Kamēr blakus teritorijās kūdra tiek iegūta, ir diezgan grūti atjaunot purvam raksturīgo mitrumu. Bet citus rekultivācijas veidus, kas neprasa augstu ūdens līmeni, var ieviest jau tūlīt pēc kūdras ieguves pabeigšanas.

A. Priede uzskata, ka purvos, kurus šobrīd jau izstrādā, tas ir jāturpina darīt, jo nebūtu racionāli pārtraukt izstrādi tur, kur purvu ekosistēma jau ir sabojāta. Viņa salī­dzina to ar pusizēstu šķīvi – to negribas mest ārā, bet nevar arī paglabāt. Viņasprāt, nav pieļau­jams kūdras ieguvi uzsākt jaunos, dabiskos vai mazskartos purvos, kas būtu pilnīgi absurdi gan no da­bas aizsardzības, gan klimata vie­dokļa. Eiropas Komisija kūdras minimālā pieauguma dēļ to neuzskata par atjaunojamo dabas resursu, turklāt visā garajā kūdras iegu­ves procesā tiek radīts ļoti daudz SEG emisiju. Šī iemesla, kā arī da­bas aizsardzības apsvērumu dēļ ES zaļais kurss paredz kūdras ieguves, ja ne pārtraukšanu, tad būtisku ierobežošanu. Vēl gan nav zināms, kā tieši tas tiks īstenots dalībvalstu līmenī.

Kūdras nozare nepiekrīt šādai Eiropas Savienības nostājai, jo tā, nozaresprāt, galvenokārt balstīta uz enerģētiskās kūdras ieguves radīto ietekmi uz vidi. Turpretī dārzkopības kūdras izmantošana nerada tūlītējas oglekļa emisijas kā enerģētiskās kūdras sadedzināšana, tādēļ nepieciešama precīzā­ka pieeja un aprēķini ietekmes noteikšanai.

– Kristīne Sēnele

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu. Par saturu atbild SIA “Reģionu mediji”.