Kā iemaldījusies svešā teritorijā

“Vai tu biji uz to zelta koncertu?” tā, satiekoties aizvadītās nedēļas nogalē, man jautāja vairāki valcēnieši. Viņus interesēja, vai Valkas un Valgas 440 gadu svinību ietvaros apmeklēju pie Ramsi dzirnavām Valgā notikušo lielo svētku pasākumu “Balle bez robežām”. To, ka biju, apliecina portālā www.ziemellatvija.lv un laikraksta “Ziemeļlatvija” sociālajā kontā ievietotie video un fotogrāfijas. Tiešām neatceros, ka pēdējā laikā atspoguļojums par kādu ar Valku saistītiem kultūras notikumiem būtu izpelnījies tik lielu interesi, lai apskatītos, kas tad notika šajā pasākumā. Pirmdienas rītā šī fotoreportāža bija sasniegusi gandrīz 14 tūkstošus skatījumu. Arī komentētāji nav slinkojuši.

Jautāsiet, kāpēc šo koncertu valcēnieši dēvē par zelta? Acīmredzot tāpēc, ka, lai iekļūtu pasākuma teritorijā, bija jāšķiras no 20 eiro. Godīgi pateikšu, ka es kā preses pārstāve, nosūtot Valgas pašvaldībai informāciju, akreditējos, bet pavadonim biļeti nopirkām. Daudzus aizvainojis arī tas, ka ap pasākuma teritoriju bija novilkta melna, bieza plēve ar nolūku, lai bezbiļetnieki nevarētu notiekošo vērot ārpus teritorijas. Sociālo tīklu lietotāji balles teritoriju nosaukuši par iežogotu aploku. Skarbi, lai neteiktu vairāk, bet daļa patiesības jau tur ir.

Balle sākās pulksten 20, bet līdz pulksten 22.40 es, kā pati par sevi smejos, gandrīz nomiru. Ja vien man tas nebūtu darbs, sen būtu aizgājusi mājās, bet latviešu grupa “Citi zēni” bija jāsagaida. Klausoties igauņu mūziku, kārtējo reizi pārliecinājos, cik atšķirīgi mēs esam. Pirmie uz skatuves kāpa tāds latviešu populārās deju mūzikas grupas “Tranzīts” daudz sliktāks pakaļdarinājums. Klausījāmies ar apņēmību, ka vasaras tusiņam piederas arī tāda mūzika. Taču pēc tam, kad uz skatuves kāpa divi gados jauni reperi, sapratu, ka gribu iet mājās, bet nevarēju.

Situāciju vēl skumjāku radīja tas, ka, garlaicības mākta, mēģināju saskaitīt latviešus, kurus ieraudzīju. To bija tik maz, kas apliecināja, ka īsti riktīgi kaut kas nav. Mokas beidzās brīdī, kad parādījās skatuves “huligāni” – grupas “Citi zēni” mūziķi. Tie pamodināja ne tikai latviešu, bet arī igauņu publiku. Kopā dziedājām un dejojām, bet tad, tavu neražu, sāka arvien stiprāk līt lietus. Gribēju izbaudīt arī mūsu slavenā latviešu dīdžeja [Ex] da Bass uzstāšanos, bet salijuši steidzāmies mājās.

Vai es šajā pasākumā izjutu pilsētas svētku gaisotni un burvību? Nē! Nē tāpēc, jo jutāmies kā iemaldījušies svešā teritorijā, jo valcēniešu jau praktiski nebija. Taču pilsētas svētku ietvaros bija arī citi pasākumi, kas deva gandarījumu, par kuriem vēstām šajā laikraksta numurā.