Ja pagrabā kartupeļi – badu nemirsi

Kopš bērnības atceros, kā teica mans tēvs, – ja pašiem pagrabā būs kartupeļi, skābēti kāposti, iesālītas sēnes, burkāni, galda bietes un sīpoli, bet virtuves kambarītī – cūku tauki (toreiz veikalos varēja nopirkt tikai saulespuķu eļļu ar izteiktu piegaršu), badu nemirsi. Viena no manām bērnības garšām ir arī pašu vārīti ievārījumi, kompoti, asinsdesas, aknu pastēte un aukstā gaļa.

Lai cik tas nebūtu dīvaini – savā dzīvē esmu ievērojusi šo tēva mācību, jo lielākā daļa no iepriekš nosauktā manā pagrabā tiešām arī ir. Tikai sēnes nesālu, bet sacepu un sasaldēju. Galda bietes un burkānus tik daudz neizaudzēju, un cūku taukus arī pati netecinu. Taču vairākus gadus pati ēvelēju un burkās skābēju kāpostus. Vairāk mani interesēja pats process un apziņa, – ja mani vecāki to mācēja, vai es glupāka? Vāru arī ievārījumus un pikanto čili mērci, marinēju gurķus.

Neba jau es vienīgā, kas sarūpē ziemas krājumus. Tā dara mani radi, jo esam, kā teikt, no viena kaula. Arī draugi un paziņas. To cenšos iemācīt arī savai jaunajai paaudzei, bet, ja godīgi, viņi uz dzīvi raugās pavisam citādāk. Viņos nav iekodēta “mantra” – varbūt nāks sliktāki un grūtāki laiki, tad viss noderēs! Viņi galīgi nedomā par grūtu laiku pienākšanu, kad būs jādomā par izdzīvošanu. Paldies Dievam, ka tā, jo kam tad vecāki un vecvecāki, kas sarūpē arī ziemas krājumus jaunajai paaudzei.

Parasti nemēdzu vaimanāt par pieaugošo dzīves dārdzību, taču pēdējā laikā nākas atzīt, ka viss kļūst dārgāks. Visvairāk to var izjust, pērkot ikdienišķo pārtiku un saimniecības preces. Jārēķinās, ka ziemas sezonā pieaugs arī komunālie maksājumi, jo, piemēram, Valkā ar 2025. gada 1. janvāri mājokļiem pieaugs apsaimniekošanas maksa. Gribot negribot ir un būs jādomā, kā pabarot ģimeni un samaksāt obligātās lietas.

Taču cilvēks jau nepārtiek tikai no ēdiena. Reizumis ir vēlme apmeklēt arī kādu kultūras pasākumu, noskatīties teātra izrādi, aizbraukt ciemos, apmeklēt frizieri un nopirkt jaunas kurpes un kleitu. Lai visu to izdarītu, būs vairāk jāplāno izdevumi, jāpārdomā ēdienkarte un vairāk jāgatavo mājās. Godīgi, reizēm tik ļoti apnīk stāvēt pie plīts, kaut patīk un padodas! Taču dzīves realitāte ir tāda, kāda tā ir, un, paldies Dievam, ne jau pati skarbākā.