Barikādēm jau 30. Pa
šo laiku izaugusi jauna – brīvā un neatkarīgā Latvijā dzimušu jauniešu paaudze.
Daudzi no viņiem nemaz nezina, ka barikādes tika būvētas ne vien Rīgā, bet arī
pie Ulbrokas, Kuldīgā un Liepājā. Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina
barikāžu laikā studēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā (tagad – Liepājas
Universitāte) un bija aktīva barikāžu dalībniece Liepājā.
“Uz barikādēm biju divas reizes. Sargājām pasta ēku. Vēl
tika sargāta arī laikraksta “Kurzemes vārds” redakcija, Latvijas Tautas frontes
ēka, Liepājas radio un televīzijas tornis, toreizējā izpildkomitejas ēka (tagad
– Liepājas dome).
Tās bija ļoti aukstas janvāra dienas. Bijām saģērbušies
kārtu kārtām, zābakos – sabāztas avīzes, bet sala tik un tā. Nekas romantisks
no šī laika atmiņā palicis nav. Vienīgi aukstums. Uz dziedāšanu nevienam prāts
nenesās. Nebija arī tējas dzeršanas. Atmiņā palicis vien stindzinošs klusums.
Ik pa laikam kaut kas atskanēja no ruporiem, bet lielākoties cilvēki klusēja.
Armijas puiši, kas arī turpat grozījās, gaidīja, kad viņiem tiks dota pavēle
rīkoties… Grūti pateikt, kas notiktu, ja šāda pavēle būtu, jo pie stratēģiski
svarīgajiem objektiem toreiz atradās ļoti daudz jauniešu, kultūras cilvēku,
inteliģence. Liepāja jau vienmēr bijusi jauniešu pilsēta. To bieži par savu
dzīves un studiju vietu izvēlējās brīvdomātāji, kuri neatbilda tam jaunieša
ideālam, par kādu pie varas esošie sapņoja vēl 1987.gadā, kad stājāmies
augstskolā. Ne velti galvaspilsētā viņiem ne vienas vien durvis bija ciet.
Daudzus neuzņēma Rīgas augstskolās, jo viņu ģimenes kādreiz nonākušas čekas
redzeslokā…”
Par ko cīnījāmies
toreiz un tagad…
Direktore atceras, kā pēc ziemas brīvlaika autobusā braukusi
cauri Rīgai – krastmala bijusi pilna ar cilvēkiem – Tautas manifestācijas dalībniekiem,
kuru vienīgā doma – brīva un neatkarīga Latvija. “Arī šoziem Daugavmalā
pulcējās cilvēki. Tikai šajā gadījumā vairs nav runa par drosmi riskēt ar
dzīvību, lai nosargātu savu valsti, bet gluži pretēji – šie cilvēki bija ar
mieru riskēt ar pārējo veselību un dzīvību, lai popularizētu lozungus, ko
izplata tie, kas joprojām nav atteikušies no domas par Latviju Krievijas
sastāvā,” pārdomās dalās Ilze Vergina.
Šobrīd Latvijā ārkārtīgi lielu lomu spēlē dezinformācija,
kas nāk no Krievijas. Facebook.com ir piesārņots ar puspatiesībām, cilvēki tām
tic. Tāpat kā atbalsta ziņas, kurās mērķtiecīgi tiek runāts par to, cik Latvijā
ir slikti… Bet tā, taču nav! Nevar salīdzināt to, kā visi dzīvojām pirms 30
gadiem un tagad.”
Jaunības maksimālisma
vadīti…
Vēl tagad atceros, kādas toreiz izjūtas pārņēma, braucot uz
augstskolu Latvijas otrā malā. Neviens jau nezinājām, ar ko tas viss beigsies.
Tētis un mans nākamais vīrs Gundars nākamajā dienā devās uz barikādēm Rīgā. Barikādēs piedalījās
arī Gundara tētis. Kad no pasta sargāšanas atgriezos īrētajā dzīvoklītī,
uzzināju, ka Rīgā bijusi apšaude. Gundars stāstīja – nodzisusi elektrība,
dzirdētas runas, ka no Ādažiem virzienā uz Rīgu dodas bruņumašīnas… Mēs jau,
visticamāk, nekad tā arī neuzzināsim, kas tam visam bija apakšā. Bijām jaunības
maksimālisma pilni… Tā pa īstam situācijas nopietnību apzinājāmies tikai pēc
tam.
Atmoda man asociējas arī ar mūsu ģimenes veidošanās laiku.
Par ko tad domā jaunietis, kurš sēž barikādēs? – Protams, par dzīvi, kas vēl
priekšā, par mīlestību… 1991.gada rudenī apprecējāmies, 1992.gada pavasarī
piedzima vecākais dēls.
Tās izjūtas, kas pārņem, ka vari būt klāt valstiski
nozīmīgos notikumos, ar savu rīcību un viedokli kaut ko ietekmēt uz labo pusi,
tās manī ir no barikāžu laika. Toreiz tās motivēja iesaistīties Latvijas Tautas
frontē, vēlāk – politikā.
Lielā mērā uz to rosināja arī divi ļoti īpaši Liepājas
Pedagoģiskā institūta pedagogi – aizrobežu literatūras pasniedzēja Ausma
Grīnvalde un vēstures pasniedzējs, vēlāk – aktīvs tautfrontietis un Latvijas
Augstākās Padomes deputāts Arnolds Bērzs, kurš arī bija viens no tiem, kuri
balsoja par Latvijas neatkarību. Vēl tagad spilgti atmiņā palicis, kā
pasniedzēja Grīnvalde mūs, trīs meitenes, pēc lekcijas pasauca pie sevis, lai
parunātos par to, kas notiek Tautas frontē. Liepājā ļoti aktīvi darbojās
interfronte. Bija karosta ar saviem stingrajiem noteikumiem. Liepāja bija
slēgta militārā teritorija. Tās apkārtnē dislocētas vairāk nekā 300 militārās
daļas… Vakarā zeme pie jūras tika uzarta un tur pastaigāties bija aizliegts.
Spilgti atmiņā palicis, kā tika sargāts Ļeņina piemineklis. Tam blakus stāvēja
bruņumašīna, kura stobrs draudīgi pavērsts pret augstskolu… Mums, kā
studentiem, uz to skatoties, bija diezgan baisi.
Taču, neraugoties uz to, šajā pilsētā varēja just arī
ārkārtīgi spēcīgu brīvības elpu. Mēs, jaunieši, dzīvojām ar tik lielu ilūzija
par to, ka Latvija noteikti atkal būs neatkarīga un brīva! Zināmā mērā arī
tāpēc, ka nebijām piedzīvojuši neko no tām šausmām, par kurām stāstīja vecvecāki. Atceros, kā vecmāmiņai, kad atbraucu mājās no
augstskolas un stāstīju par pirmajām brīvības vēsmām, acīs vienmēr iemirdzējās
asaras. Viņa arī nāca no saimnieku ģimenes. Ir liels prieks, ka vecāmamma
piedzīvoja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Viņas tēvs tā arī aizgāja mūžībā
ar domu – agri vai vēlu Latvija būs brīva!”
Ja varētu atgriezties
laikā pirms 30 gadiem…
Pagāja laiks un Ilze Vergina, jau strādājot par Smiltenes
Centra vidusskolas (tagad – Smiltenes vidusskola) direktori, aizvien vairāk
sāka apzināties to, ka par barikāžu notikumiem jāstāsta arī bērniem un
jauniešiem. “Redzēju – viņi vēstures stundās runā par Pirmā un Otrā pasaules
kara notikumiem, bet tas, kas noticis salīdzinoši nesen, tiek pieminēts aizvien
retāk. Tā sadarbībā ar skolas vēstures skolotāju Dzintru Ozoliņu radās iecere
rīkot barikāžu atceres pasākumus, uz kuriem pie ugunskuriem skolas pagalmā
aicinājām smilteniešus dalīties savās barikāžu atmiņās. Jā, barikādes
neizmainīja daudzu valstu likteni, bet ceļā uz Latvijas neatkarību tās bija
ļoti nozīmīgas. Jauniešus īpaši uzrunāja domes priekšsēdētāja Gata Krūmiņa ļoti
emocionālais viņa personiskajā pieredzē balstītais stāsts. Šādas kopā
sanākšanas un atmiņu ugunskuri ir ļoti svarīgi. 1991.gadā šo bērnu vecāki vēl
bija bērni, bet skolēnus ļoti uzrunāja emocijas, kas šajos pasākumos valdīja.
Žēl, ka šobrīd šādi pasākumi nav iespējami. Bet nākotnē noteikti par tādiem
atkal domāsim, jo mūsu spēks ir tajās vērtībās, kurās balstoties, atguvām
Latvijas neatkarību.
Ja varētu atgriezties laikā pirms 30 gadiem… Ir jau grūti
pateikt, ko darītu citādāk, jo toreiz mums viss bija jauns. Nebija ne pieredzes
uzņēmējdarbībā, ne politikā. Mēs, latvieši, esam par daudz uzticējušies… Daudzi
joprojām ļoti nekritiski uztver šobrīd pieejamo informāciju. Vēl tagad spilgti
atceros slaveno Šķēles uzrunu par to, ka vajag no savas durvju priekšas izravēt
nātres… Jā, mēs tās arī ravējām, bet patiesībā jau teiktajam bija daudz dziļāka
jēga. Kādai cilvēku daļai jau tad tika norādīts, ka viņi būs tie, kas ravēs
nātres…
Ja valsts politika bieži tiek virzīta noteiktu grupu
interesēs, ja ir cilvēki, kas izmanto varu, lai vairotu savu turību, tad kāds
brīnums, ka tauta politiķiem uzticas aizvien mazāk. Taču – ja mūsu valsts būtu
briesmās, domāju, ka tauta, arī mūsu jaunieši, mēs visi, tieši tāpat kā
1991.gadā, atkal celtos un ietu… “
