No sirds priecājamies
un lepojamies – “Latvijas lepnuma” balvas “Zelta ābele” saņēmēja nominācijā
“Novadnieki”– Smiltenes tehnikuma starptautisko projektu vadītāja
Inguna Avota! Kā atzina “Latvijas lepnuma” vadītājs Arnis Krauze: “Šis ir īpašs
gads. Esam distancējušies, pašizolējušies, bet mēs neesam izolējušies no labiem
darbiem un cilvēkiem!”
“Ja man būtu mērķis – pārpeldēt okeānu, un es to būtu
izdarījusi, tad, droši vien, tagad piedzīvotu īpašas izjūtas. Bet nekā tāda nav
bijis, esmu vienkārši darījusi savu darbu,” atzīst Inguna Avota, ar kuras
atbalstu 439 skolas audzēkņi un 46 skolotāji iesaistījušies “Erasmus+” mācību
mobilitātēs, papildinot prasmes un zināšanas Kanāriju salās, Austrijā,
Francijā, Itālijā, Spānijā un vairākās citās Eiropas valstīs.
Tāda ir Ingunas būtība – daudz svarīgāk par Everestu viņai
ir ar visu savu būtību izdzīvot katru mirkli ceļā uz to…
Pasniegt roku otram, lai arī viņam pavērtos iespēja mainīt
savu dzīvi un domāt plašāk. Par projektu vadītājas vairāk nekā sešos gados
piedzīvoto, pavadot un sagaidot jauniešus uz prakses vietām ārzemēs, varētu
sarakstīt romānu.
Ļoti daudziem Smiltenes tehnikuma jauniešiem tie ir bijuši
pirmie braucieni uz ārzemēm, iespēja gatavot maltītes dažādu valstu restorānos,
piedalīties pumu un boa čūsku ārstēšanā, ceļu būvēšanā Portugālē, viesu
apkalpošanā Kanāriju salās un arī – izpeldēties okeānā.
Tikai Inguna Avota vien zina, kā tas ir – pēc vairāku stundu
ilga ceļojuma atgriezties mājās un saņemt izmisīgu īsziņu no Maltas: “Skolotāj,
palīdziet! Izgājām uz balkona uzpīpēt un vairs netiekam atpakaļ!”
2016.gadā Smiltenes tehnikums saņēma “Erasmus+”
profesionālās izglītības un mācību mobilitātes hartu. Arī tā ir viens no
projektu vadītājas Ingunas Avotas darba augļiem. Līdz ar to skola ieguva
uzticības garantu, kas apliecina, ka Smiltenes tehnikums spēj nodrošināt
kvalitatīvu profesionālās izglītības un mācību mobilitāti audzēkņiem un skolas
personālam. Ar projektu vadītājas gādību prakses vietas ārzemēs regulāri tiek
nodrošinātas arī audzēkņiem ar īpašām vajadzībām no skolas struktūrvienības
Alsviķos.
Projekti visiem, kas
vēlas piepildīt sapņus!
“Erasmus+ projekti ir visiem, kas vēlas sasniegt vairāk un
ir gatavi rīkoties, lai savus sapņus piepildītu. “Kāds varbūt sapratīs, ka
darbs ārzemēs nepavisam nav viņam. Bet arī tā ir pieredze,” uzskata Inguna
Avota. “Mani ilgu laiku neuzrunāja Paulu Koelju darbi. Līdz vienā brīdī
izlasīju viņa atziņu: “Kļūda ir tāda pati rīcība kā citas!” Brīdi padomāju un
sapratu: jā, ja kaut kas neizdodas, tu sāc mācīties, pilnveidoties vai atrodi
ko citu. Patiesībā visa mana dzīve ir bijusi kā viens liels eksperiments.
Piedalīšanās “Erasmus+” projektos – tas nepavisam nav tikai
darbs! Brīvajā laikā var iepazīties ar jauniešiem no citām valstīm, redzēt citu
valstu kultūru, pasaules skaistākās vietas. Tā ir arī milzīga sadarbības
partneru uzticēšanās, kas mūsu audzēkņiem ļauj noticēt sev un uzdrīkstēties
sapņot lielus sapņus! Ja postpadomju valstīs praktikants iebāzīs pirkstu kādā
aparātā, uzņēmuma vadītājs visbiežāk uztrauksies par sabojāto ierīci. Bet
citiem, kas nav piedzīvojuši padomju laikus, svarīgākais ir cilvēks un tas, lai
jaunieši iespējami vairāk redz un mājās atbrauc ar pārliecību, ka ikviens, kurš
to pats vēlas, var savā dzīvē sasniegt ļoti daudz!
Ir tāds gandarījums, dzirdot, kā jaunieši, atgriežoties no
prakses, stāsta par to, ko viņu tur redzējuši un piedzīvojuši, prasa, kad varēs
braukt atkal? Arī tie, kas pirms tam baidījušies un šaubījušies…”
Inguna Avota pati no Eiropas valstīm nav bijusi vienīgi
Horvātijā un Slovēnijā. Citi kontinenti viņu īpaši nevilina. “Skatos filmas par
to, kā dzīvo cilvēki Afganistānā vai Austrālijā. Bet vismaz pagaidām manī nav
vēlēšanās atrasties tur, kur jāmokās milzīgā karstumā vai jābrauc kilometriem
tālu, lai tiktu pie dzeramā ūdens.
Atklāti sakot, nemaz nezinu, vai vairs spētu tā kaut kur
aizbraukt, nedomājot par to, kā atrast jaunus sadarbības partnerus, pie kuriem
mūsu bērni varētu braukt praksē…”
“Erasmus+” ne tikai pavēruši iespējas braukt praksē uz
ārzemēm mūsu jauniešiem. Tie arī atveduši uz Latviju, uz Smilteni daudz
viesskolēnu. Starptautisko projektu ietvaros izstrādāti jauni mācību
moduļi.
Ja cilvēkam ir dūša,
viņš var visu!
“Pirmais solis, lai savā dzīvē piedzīvotu ko jaunu, ir
uzdrīkstēties,” uzskata “Latvijas lepnuma” balvas ieguvēja.
“Pirms kāda laika, braucot mašīnā uz darbu un klausoties radio, manu
uzmanību piesaistīja kāds puisis, kurš ar kopā ar draudzeni, ar tandēma
divriteni šķērsoja Dienvidameriku, pēc tam viens pats airu laivā, bez motora,
burām vai pavadošā kuģa šķērsoja pasaules lielāko okeānu! Kad par to dzirdēju
pirmoreiz, padomāju: “Trakais!” Bet ar katru reizi viņa neparastais ceļojums
ieinteresēja aizvien vairāk. Sajutu viņā radniecīgu dvēseli. Ja cilvēkam ir
dūša, viņš var visu! Un šis puisis – Kārlis Bardelis man pasniedza “Latvijas
lepnuma” balvu!” Atbraucis uz Smilteni ar velosipēdu! Tas gan patiešām bija
īpaši!
“Zelta ābeli” vairāk uztveru kā novērtējumu savam skatījumam
uz dzīvi.”
Divas garākās dienas
mūžā
Balvu “Latvijas lepnums” saņem cilvēki, kuri savā ikdienā
pašaizliedzīgi gatavi darīt vairāk, nekā
to prasa viņu darba pienākumi. Ingunai Avotai, domājot par pašaizliedzīgu
rīcību, visspilgtāk atmiņā palikušas divas dienas, kas pārdzīvojumu un
piedzīvotās bezspēcības ziņā bijušas garākās viņas mūžā. Kāds pazīstams, 27
gadus vecs puisis cietis negadījumā, slimnīcā dabūjis izgulējumus, sākusies
asins saindēšanās… Ārsti viņu izrakstījuši no slimnīcas. Tā kā jaunietim nav
tuvinieku, kuri par viņu varētu parūpēties, puisis nogādāts sociālās aprūpes
nodaļā. “Kad zvanīju, darbinieki tā arī pateica – savu iespēju robežās darīsim,
ko varēsim, bet šeit viņu izārstēt nav iespējams,” stāsta Inguna, kura nespējusi
samierināties ar domu, ka jaunietis, kuram vēl priekšā visa dzīve, ievietots
sociālās aprūpes centrā, lai… nomirtu. Sekojuši neskaitāmi zvani uz visām
iespējamām instancēm. Brīdī, kad rokas jau izmisumā un bezcerībā sākušas
nolaisties, viņa sazvanījusi “Brūču Klīnikas” vadītāju, plastisko ķirurgu un
mikroķirurgu Olafu Libermani. Pirms tam ieskatījusies internetā un pēc tur
izlasītā sapratusi: ja jaunietim vispār kāds vairs var palīdzēt, tad tikai tāds
cilvēks kā viņš! Pēc sarunas situācija par 180° mainījusies. Puisis uzņemts
atpakaļ slimnīcā, no kuras pirms tam izrakstīts, pēc tam nosūtīts uz “Brūču
Klīniku” un šobrīd viņš mācās tehnikuma teritoriālajā struktūrvienībā Alsviķos,
kur apgūst savai veselībai piemērotu profesiju.
“Olafs Libermanis, uzzinājis, ka jaunietim nav tuvinieku, kas var par
viņu parūpēties, ne tikai palīdzēja bez maksas, bet arī atbalstīja arī
finansiāli. Lūk, tā, manuprāt, ir patiesi nesavtīga rīcība, kas aizkustina un
ļauj ticēt, ka šajā pasaulē bez sliktā ir arī ļoti daudz labā,” uzskata Inguna
Avota.
Aizkustina patiesa
sirsnība
Ikdienā Ingunu Avotu joprojām pārsteidz patiesa cilvēcība un
sirsnība arī visvienkāršākajās lietās. “No sirds priecājos par cilvēkiem,
kuri, izaudzējuši vairāk ābolu kabaču vai gurķu, nekā vajadzīgs pašiem, gatavi
padalīties ar kaimiņiem. Mani fascinē ļaudis, kas grūtību priekšā nepadodas,
bet meklē risinājumu. Arī Latvijas mazie uzņēmēji, kuri ar savu radošumu un
uzņēmību realizē apbrīnojamas ieceres.
Kas tad ir lielākais prieks ikdienā? – Pamosties un būt
laimīgai par jaunu rītu! Saprast, ka nekas nav nokavēts, skatīties, kā kaķis
sēž uz palodzes un vēro, kas notiek laukā. Priecāties par stirniņām ceļa malā
un taureņiem pļavās.
Man ļoti patīk Amerikāņu filmas par mazpilsētu dzīvi.
Joprojām esmu tik naiva, ka gribas ticēt, ka šāda draudzīga sadzīve ir
iespējama. Viens audzē ķirbjus, otrs – trušus, trešais ada skaistas zeķes… Viņi
visi tirgū satiekas, iegādājas viens otra produkciju un ir laimīgi. Man pašai
arī ļoti gribētos kādreiz tirgoties ar savā dārzā izaudzētajiem
dārzeņiem.”
Kad neiespējamais
kļūst iespējams?
Smiltenes tehnikuma projektu vadītāja Inguna Avota ļoti
uzticas cilvēkiem, bet nosaucot prasmes, kas apgūtas pašmācības ceļā, viņa min
ēst gatavošanu, angļu valodu, projektu rakstīšanu un spēju pieņemt, ka tā pa
īstam var paļauties tikai uz sevi (smejas).
Smiltenes novada domes priekšsēdētājs Gints Kukainis pēc
kāda tehnikuma konventa reiz teica: “Kad biju maziņš puika, Inguna dzīvoja man
kaimiņos. Toreiz man šķita, ka viņai nav nekā neiespējama!”
Kādos brīžos neiespējamais kļūst iespējams? – Kad nav citu
variantu,” smejas Inguna. Viņai ir grūti atteikties no iecerēm, žēl ieguldītā
laika un darba, tāpēc plānotais agri vai vēlu tiek sasniegts. Un tādu pašu
degsmi viņa vairāk par visu vēlas redzēt jauniešos, kolēģos un sadarbības
partneros. “No kā man ir bail? – No liekulības! Savukārt, ja jānosauc cilvēki,
kuriem mana pasaules uzskata veidošanā bijusi vispaliekošākā nozīme, tad tie ir
Ginta Kukaiņa vecmāmiņa un vectētiņš. Mani vecāki no rīta līdz vakaram
strādāja, viņiem nekad nebija laika. Bet pie Ginta vecvecākiem Lieldienu rītā
visi bērni gāja meklēt zaķa izdētās olas. Virtuvē uz galda vienmēr stāvēja
brīnumgarda jāņogu limonāde. Uz plīts bieži cepās kartupeļi un cauraudzītis.
Ārēji tā bija ļoti vienkārša lauku cilvēku dzīve, bet viņi bija tik viesmīlīgi
un prata ikvienam radīt sajūtu, ka viņš ir gaidīts. Vēl tagad atceros, kā,
nākot no skolas, jau pie Smukā kalniņa sāku domāt iemeslu, lai ieietu pie
viņiem paciemoties. Šo sajūtu, ka pasaulē ir vieta, kur tevi vienmēr gaida,
vairāk par visu esmu vēlējusies uzdāvināt arī saviem pieciem bērniem, kuri nu
jau lieli un paši savā dzīvē.”
“Ikviens var ap sevi
radīt priecīgāku vidi!”
Inguna Avota regulāri seko līdzi visām sabiedriskajām un
politiskajām aktualitātēm. “Reizēm nosāp sirds par to, kā ar mums tiek
eksperimentēts. Tiek pieņemti lēmumi, sak’: “Paskatīsimies, kas notiks un tad
domāsim, kā tālāk… Tas izraisa milzīgu neuzticēšanos. Kas var būt ļaunāks par
to, ja vairs nevienam īsti nevar uzticēties?
Cilvēks nodzīvojis mūžu, bet no viņa nevar atnākt atvadīties
25 cilvēki, kuru vidū viņš ir bijis. Tajā pašā laikā piketos piedalīties
drīkst. Bet, neraugoties uz to, nepiederu tiem, kuri visu laiku kritizē
valdību. Vēl jo vairāk šobrīd, ka tiešām nezinu, kā tās vietā rīkotos pati.
Tādēļ – kā apzinīgs pilsonis katru dienu noklausos ziņas, bet pēc tam dzīvoju
tālāk savu dzīvi. Vasarā priecājos par taureņiem pļavās, šobrīd – par skaistajiem,
piesnigušajiem laukiem…
Pasaulē ir ļoti daudz labu cilvēku, tikai mēs viņiem bieži
paejam garām, pat nepateikuši paldies. Pēdējā laikā man par to jādomā aizvien
biežāk. Ja pilsētas centrā satieku cilvēku, kurš kopj puķu dobes, nekautrējos
viņam pieiet klāt un pateikties par skaistumu, kuru visi varam ik dienu
izbaudīt. Mēs ikviens varam ap sevi radīt harmonisku vidi! Es ticu, ka šajā
pasaulē esam, lai priecātos, nevis nepārtraukti par kaut ko skumtu! Cik būtu
jauki, ja mēs visi varētu dzīvot saskaņā ar sevi, novērtējot cilvēkus mums
līdzās un, nebaidoties viens otram teikt labus vārdus!”
“Dzīve zelta
būrītī nav man!”
Darbā Ingunu Avotu visbiežāk redzam kaut kur skrienam,
sarunājoties ar jauniešiem, kuriem priekšā prakse ārzemēs, vai arī,
ieslīgušu mūžīgajos projektu dokumentu
kalnos. Kā mazi svētki ir tās reizes, kad visi darbi uz mirkli nolikti pie
malas, skolotāju atpūtas telpā skan viņas smiekli un laiks uz mirkli apstājies,
lai to izbaudītu kopā ar kolēģiem.
Prast izbaudīt mirkli Inguna pratusi jau no bērnības. “Mamma
vienmēr ar smaidu atceras, kā es, atbraukusi no Dziesmu svētkiem, aizrautīgi
stāstījusi, cik tur viss bijis skaisti un interesanti. Drīz vien pēc tam viņa
satikusi kāda cita skolnieka mammu, kuras bērni arī turpat bijuši: dzīvojuši pa
pusei neēduši, naktīs nav varējuši izgulēties… Mammai sākusi šaubīties, vai
es patiesi esmu bijusi turpat, kur tie bērni. Bet laikam jau es tāda esmu
piedzimusi! Vienmēr visur atrodu to, kas varētu iepriecināt!
Vēl tagad, pieverot acis, varu atsaukt atmiņā to brīnišķīgo
sajūtu, kā laukos pēc lietus lēkāju pa peļķēm, ūdens šķīda uz visām pusēm,
nokritu dubļos, cēlos augšā un lēkāju tālāk!
Man nekad nav bijis garlaicīgi! Nesen iesniedzu dokumentus –
mācīšos par lopkopības tehniķi! Izvēlējos garāko kursu. Zināšanas vispirms
noderēs, saimniekojot savā saimniecībā, izkopjot Šarolē šķirnes liellopu
ganāmpulku. Bet, iespējams, kaut kad atkal atgriezīšos skolotājas darbā. Dzīve
zelta būrītī nav man! Jūtos laimīga, kad aizbraucu uz lopkopju semināriem un
tur satieku domubiedrus no citām saimniecībām. Tur netiek būvētas sapņu pilis,
bet runāts par vienkāršām, bet tajā pašā laikā svarīgām lietām, kas
jānodrošina, lopiņi justos labi. Arī tas ir mans Everests, kas pilnīgi noteikti
ir darbības vārds.“
Pēc 25 gadiem…
Inguna Avota prot novērtē un no sirds izdzīvot katru šīs
dzīves mirkli, bet tas netraucē iztēlē redzēt gleznu, kurā redzama viņas dzīve
pēc 25 gadiem. “Ir saulriets. Es sēžu šūpuļkrēslā. Mūsu “Krūmiņos” ir ļoti
skaisti saulrieti. Īpaši labi tas redzams no vietas starp pirtiņu un veco liepu
– tur mums būs terasīte. Ko vēl redzu savā gleznā? – Ir nodrošināts viss, lai
mūsu Šarolē “meitenes” justos labi. Atjaunota klētiņa, tās priekšā soliņš, uz
kura pasēdēt un papriecāties par paveikto. Vectēva dārzā izaugušas jaunās
ābelītes. Tajā pašā, uz kuru pēc āboliem kādreiz brauca saldumu karalis Ķuze.
Skatoties uz “Zelta ābeli”, man jādomā arī vectēva stādītajām ābelēm, kuras
zaros redzu visus viņa bērnus, mazbērnus, mazmazbērnus un viņu bērnus. Ļoti
gribētos šai senajai sētai uzdāvināt jaunu dzīvi!
Mana problēma ir vienīgi tā, ka visu laiku gribas kaut kur
skriet. Bet ābelēm jāļauj iesakņoties… Viena no personībām, kas mani iedvesmo
ar savu angļu mieru, ir Vinstons Leonards Spensers Čērčils.
Ingunai Avotai ir ļoti svarīgas ģimenes tradīcijas. Šajos
Ziemassvētkos tajās pārmaiņas ieviesa pandēmija. Bet viņa nešaubās, ka gan
atkal būs Ziemassvētki, kuru rītā sanāks kopā visa viņas kuplā ģimene, paēdīs
brokastis un pēc tam visi kopā brauks izvēlēties pašu skaistāko egli… Reizēm,
to meklējot, vairāku mašīnu kolonnā nobraukti 40, 50 km. Šķērslis nav bijis ne
– 37 ° sals, ne dubļi.
“Atgriezušies mājās, cepam piparkūkas. Kamēr bērni rotā
eglīti, pieaugušie gatavo svētku maltīti…
Ko visiem novēlu Jaunajā gadā! – Gandarījumu par labi
padarītu darbu un sajūtu, ka ar to, kas ir, pietiek! Lai visa dzīve nepaiet
tikai vienā skrējienā, bet izdodas atrast laiku arī, lai klusi pateiktos, par
visu labo un skaisto, kas mums tiek dots ik dienu!”
