Kad pirms pāris gadiem biju savā pirmajā darbavietā Ozolu skolā, redzēju izmaiņas, kuras mani pārsteidza un iepriecināja.
Lielās jubilejas gaidās gribu pakavēties atmiņās.1976. gada augustā mani sagaidīja direktore Alksne un mācību daļas vadītāja skolotāja Zeltiņa, izrādīja skolu un tās apkārtni. Atceros, kā skolotāja Zeltiņa rūpējās par rozēm skolas apstādījumos, tāpat bieži vien kā paraugu minēja Anniņas (tagad Anna Ozola, kura pēc gadiem atgriezusies Ozolu skolā, veiksmīgi spodrina skolas vārdu) veikumu.
Mācīju ne tikai dabaszinības, bet biju arī internāta audzinātāja, un tā katru vakaru un rītu kopā ar audzēkņu jaukajām auklītēm Ausmiņu, Ilgu un Ēriku mērojām ceļu no skolas uz internātu Zaķos. Neaizmirstamas ir saimnieču Milluča (Millija Ķikase) un Gaidiņas rūpes par sātīgām maltītēm, tāpat Gildas un Ērikas rūpes par siltumu skolā. No internāta audzēkņiem atceros toreiz mazo Inu (Vērzemnieci), tāpat Cirgaļu meitenes Ilonu un Initu, kuru abu diemžēl vairs nav.
Arī ļoti daudzu no tā laika kolēģiem vairs nav starp mums – direktores Alksnes, kuras aiziešana bija ļoti pēkšņa, pēdējos gados pavadīti skolotāja Cibiņa, skolotāja Grišjāne, skolotāji Mirdza un Jānis Brieži, bet palikušas atmiņas par viņiem.
Daži tā laika kolēģi darbojas citās jomās, krievu valodas skolotāja Irēna un vācu valodas skolotāja Marutiņa (mēs viņu tā dēvējām) Līcīte ir pelnītā atpūtā. Lai viņām veselība un izturība!
Cauri šiem gadiem vadījusi un kopā ar kolektīvu pārveidojusi skolu Dzidra Švarte, kuras enerģija ir apbrīnas vērta. Dzidra allaž ir arī tā, kura mūs, bijušos, pulcē gan uz priecīgiem, gan skumjiem brīžiem.
Ozolu skolā strādā arī bijušie audzēkņi – Ingūna, Inga Baumane, ar kuru satikāmies, kad bija Valkas rajons.
Ar siltām jūtām atceros enerģiskās mammas, tagad jau vecmāmiņas, Guntu Vērzemnieci, Viju Zvirgzdu, Mirdzu Baumani, kuras vienmēr bija skolā, lai sveiktu Skolotāju dienā. Viņu dāvātā koka karota, ar kuru “liet” bērniem zināšanas, vēl tagad kalpo, protams, virtuvē.
Esmu saglabājusi arī apsveikumus un, rādot tos tagadējiem skolēniem, atgādinu, ka kādu no tiem ir rakstījusi viņu mamma vai tētis savos skolas gados, jo esmu mācījusi arī savu bijušo Ozolu skolas audzēkņu – Baibas, Alda, Uģa, Pētera, Indras un Edvīna – bērnus. Mācot par putniem, allaž atceros Alda atbildi, ka putnus gredzeno tāpēc, lai atšķirtu, kurš ir vīrs, kura – sieva. Iespējams, ka viņš tā arī domāja, jo auga kārtīgā un stiprā ģimenē, kas mūsdienās diemžēl ir retums.
Paldies visiem, ar kuriem kopā pavadīti mani pirmie astoņi darba gadi. Sveicu visus ar novadnieka Ojāra Vācieša vārdiem:
Cik daudz gaismas uz ceļa,
Pa kuru mums jāiet…
Iesim
Saņemt un starot,
Un dot.
Gunta, dabaszinību skolotāja no 1976. līdz 1984. gadam
