Velta Vimba
(18.04.1930.–24.10.2021.)
24. oktobrī 91 gada vecumā mūžības ceļos devusies Smiltenes
tehnikuma ilggadējā veterināro priekšmetu skolotāja Velta Vimba. Vairāk nekā 30
mūža gadus viņa dāvājusi darbam tehnikumā.
Agri zaudējusi tēvu, kuram cīņās Tīreļpurvā smagi cietusi
veselība, Velta Vimba, pēckara trūcīgajos apstākļos saudzēdama mammīti,
atteicās no sapņa par toreiz dārgajām medicīnas studijām un aizgāja uz
veterinārmedicīnas fakultāti. Viņa dievināja dzīvniekus un jutās laimīga par
katru izglābto dzīvību. Mūža nogalē skolotāja teica: ja varētu atgriezties
jaunībā un būtu jāizvēlas profesija, viņa noteikti atkal studētu
veterinārmedicīnu.
Velta Vimba bija lieliska stāstītāja, dzīva leģenda.
Skolotājas stāsti par Smilteni parasti iesākās ar to, kā uz šejieni atbraukusi
ar bānīti. Viņas pirmajos darba gados mācības vēl notika firsta Līvena
dzīvojamā ēkā Kalnamuižā 1. Jaunieši, klausoties skolotājā, uzzināja par
tehnikuma senākajām tradīcijām un to, kāda bija veterinārārstu un skolas
audzēkņu ikdiena 20. gs. 60., 70. un 80. gados.
Skolotāja bija liela Latvijas patriote. Aktīva Latvijas
Tautas frontes dalībniece. Tiklīdz gaisā sāka virmot Atmodas vēsmas, viņa
Lāčplēša dienā kopā ar saviem audzēkņiem devās nolikt svecītes Brīvības cīņās
kritušo karavīru piemiņai. Kaut pēc tam varēja būt visādi… Arī vēlāk, jau kā
pensionēta skolotāja tiekoties ar skolas audzēkņiem, viņa vienmēr jauniešus
rosināja novērtēt to, ka var dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā. Velta Vimba
bija aizrautīga ceļotāja, bet allaž uzsvēra, ka dzīvot spētu vienīgi savā Latvijā.
Viņas mīļākā dziesma bija “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”.
Kolēģi par Veltu Vimbu saka: krietns un godīgs cilvēks ar
ļoti plašu interešu loku. Viņu interesēja mūzika, māksla, skolotāja bija liela
lasītāja un grāmatu kolekcionāre. Labprāt rušinājās pa mazdārziņu, mīlēja
ziedus, jūsmoja par dabas skaistumu un brīvajos brīžos aizrāvās ar krustvārdu
mīklu minēšanu.
Par cilvēcisko attiecību pamatu Velta Vimba uzskatīja
vienotību un savstarpēju saprašanos. Skolotāja visiem stāstīja, ka viņai bijuši
vislabākie audzēkņi. Mājās bieži ieskatījās atvilktnēs, kas bija pilnas ar
audzēkņu vēstulēm un apsveikuma kartītēm. Jaunieši viņu ļoti cienīja un mīlēja,
atcerējās kā taisnīgu, stingru un tiešu skolotāju, kura nebaidījās iestāties
par savējiem.
Paldies skolotājai par bagāto mūžu! Lai viņas dvēselei gaišs
ceļš mūžībā!
Kolēģi Smiltenes tehnikumā
