Izaugsme un mērķu sasniegšana saimniecībā “Pumpurkalni” iet roku rokā ar atbalstu viens otram

Blomes pagasta piemājas saimniecība “Pumpurkalni” pastāv jau 30 gadus. To dibinājusi Palmu ģimene, kur līdzās vecākiem aktīvi lauksaimniecības darbā palīdz arī jaunākā paaudze, kuri ir gatavi dzīvot un saimniekot laukos, saskatot šeit perspektīvas.

“Pumpurkalnos” saimnieko Dzintra Palma kopā ar vīru Alfrēdu un dēliem Ginti un Gati ar ģimeni. Ikdienā viens otru atbalsta un cits uz cita var paļauties. Lai gan tā ir ģimenes saimniecība, katram jāatbild par savu rūpalu.

Zīmīgi, ka “Pumpurkanos” Gintis un Gata ģimene ir piektā paaudze, kas tur saimnieko. Pašos pirmsākumos saimniecībā saimniekojis Dzintras vecaistēvs, arī viņam bijuši lopi, bet vecāmamma strādājusi kolhoza fermā. Līdz ar to lauku darbi nav bijuši sveši arī bērniem.

Izmanto ES projektu iespējas

Palmu ģimene piekrīt, ka saimniekošanas iespējas Latvijas laukos kļūst arvien plašākas. Pateicoties Eiropas Savienības un valsts finansējumam, viņi ir spējuši modernizēt saimniecību un nodrošināt savas darbības izaugsmi.

Šogad, iesaistoties visiem ģimenes locekļiem, arī dēlam Gatim ar ģimeni, saimniecībā ir uzstādīts “DeLaval” slaukšanas robots, kas ievērojami atvieglojis darbus. Robotizēto slaukšanas iekārtu izdevies ierīkot, pateicoties Lauku saimniecību modernizācijas projektam. Līdztekus tam nācies izveidot atbilstošu piena māju, arī ierīkot telpu datorizētām iekārtām, bija nepieciešamība arī pēc govju iedzīšanai paredzētas vietas, kur tām pulcēties uz jauno slaukšanas vietu un ne tikai.

“Viennozīmīgi dažādu projektu apgūšana ir liels atbalsts lauksaimniekiem un no tiem nevajadzētu baidīties. Galu galā visas prasības – projektu nosacījumi – ir izpildāmas. Pateicoties LAD attīstības projektam un “DeLaval” pārstāvja Andra Spuriņa iesaistei, kurš brauca uz vietas saimniecībā un ierādīja, kā viss darbojas, projekts ir veiksmīgi realizēts. Visi ejam kopā un darbojamies, domājam, ko varētu izdarīt labāk un praktiskāk. Lai gan Gatis izveidojis arī graudkopības saimniecību, tāpat viss tiek vērsts uz kopīgu sadarbību, attīstot gan graudkopību, gan piena lopkopību. Darām tik, cik varam izdarīt, neejam uz maksimumu, bet soli pa solītim virzāmies uz priekšu. Tāpat ļoti svarīga ir plānošana. Ja esi apņēmies īstenot un realizēt kādu projektu, tad arī jāpadomā kādu solīti uz priekšu, kādi būs resursi, finansiālais segums, vai atbilstošā laika periodā tas viss būs reāli sasniedzams,” saka Gata sieva Ieva Palma, kura palīdzējusi projekta izstrādāšanā un realizēšanā. Tātad saimniecībai atkrīt ārpakalpojumu ņemšana, ar projektu rakstīšanu mēģina tikt galā saviem spēkiem.

Viņa atklāj, ka pati savulaik bijusi pilsētniece, bet pirms daudziem gadiem ieprecējusies laukos un ir laimīga, ka var sniegt arī savu artavu saimniecības attīstībā.

“Nekādos biznesa projektu rakstīšanas kursos neesmu gājusi. Esmu studējusi jurisprudenci un biznesa vadību. Projektu rakstīšanu esmu apguvusi pašmācības ceļā, ja tā var teikt, vienkārši mēģinot un darot,” uzsver Ieva un piebilst, ka šis nav bijis vienīgais realizētais projekts, kas devis iespēju saimniecībai doties uz priekšu soli pa solītim.

“Prieks apzināties, ka saimniecība no dažām slaucamām govīm ir ievērojami attīstījusies un kļuvusi par pastāvīgu un stabilu ģimenes saimniecību. Šeit nekā netrūkst, gluži otrādi, ir jaunas iespējas, ko darīt, kur likt lietā savas zināšanas. Lai gan Gatis un Gintis izmācījušies citās specialitātēs, lauksaimniecība izrādījusies pati tuvākā. No bērna kājas viņi ir redzējuši lauku darbus, arī iesaistījušies tajos. Acīmredzami viņus tas saistīja, ka izvēlējās par labu palikšanai laukos. Protams, katru dienu ir jāiet un jāpaveic savi pienākumi. Kādam tā ir barības sagādāšana un darbs ar tehniku vai graudu kulšana. Tagad gan laikapstākļi krietni iepauzē šos darbus arī mūspusē. Bet mums, ģimenes sievietēm, lielu dienas daļu aizņem ikdienas mājas solis, ēst gatavošana un rūpes par bērniem. Mums ir divas atvasītes, tostarp viena skolniece. Nu jau klāt ir tas laiks, kad jādomā par skolas lietu sarūpēšanu,” saka Ieva.

Saimniecībā ienāk slaukšanas robots

Taujāti, kas saimniecībā ir mainījies ar robota ieviešanu, Palmi stāsta, ka pirmkārt slaucamās govis vairs netiek laistas ganībās, tiek piebarotas fermā uz vietas. Līdz ar robota ieviešanu pārgājuši no piesietās turēšanas uz nepiesieto turēšanu, barība tām tiek piegādāta klāt.

Pēc viņu teiktā, viss nāk ar laiku un pieredzi, nu jau piena devējas pie jaunās sistēmas ir pieradušas, bet pati pirmā diena bijusi izaicinājumu pilna, kā dabūt govis iekšā tajās dzelžu iekārtās, lai tās dotos uz slaukšanu. “Gājām visi kopā, darījām, kā firmas pārstāvji bija teikuši. Otrajā dienā jau gāja labāk. Gotiņas ātri pierada pie jaunās sistēmas. Nu jau ir divi mēneši riņķī, kā slaukšanu veic robots,” stāsta saimnieki, piebilstot, ka citviet paiet ilgāks laiks, līdz lopiņi pierod pie jaunās sistēmas.

Tam visam jāiziet cauri, lai saprastu, kā tas darbojas. Viņiem ir tikai pats sākums, ir govis, kuras pamanās slaukšanas iekārtu apmeklēt trīs četras reizes dienā, bet pie slaukšanas varēs tikt, cik pienākas. Datorizētā sistēma pati nolasa datus no gotiņas, kura atnākusi uz slaukšanu. Ja nav pagājis paredzētais laiks starp slaukšanas reizēm, tad lopiņš automātiski tiek “izgaiņāts” no slaukšanas zāles un robots sagaida gotiņas, kurām ir pienācis laiks doties uz slaukšanu. Saimniecībā ir ap 60 piena devējām, kas ir optimālais skaits šādai robotizētai iekārtai, kaut gan nākotnē šo skaitu var palielināt līdz pat 72 govīm.

Slaukšanas robots un datorizētā sistēma joprojām prasa lielu uzmanību. Pie datora visbiežāk ir Gintis un Ieva. “Lai gan arī pārējie jau apguvuši jauno sistēmu, esam tā iesākuši, ka ikdienā pie datora sanāk vairām sekot līdzi man un Ievai. Joprojām aprodam ar jauno sistēmu, visu laiku jāpārrauga visi procesi gan piena mājā, gan novietnē, vai viss darbojas un vai viss ir kārtībā, tostarp sekojot līdzi katras gotiņas izslaukumam un veselības stāvoklim. Liels izaicinājums šobrīd ir arī barības nodrošināšana uz barības galda, lai gotiņām viss pietiktu. Viennozīmīgi šis ir ilgtermiņa ieguldījums saimniecībā, par kuru priecājas visi, bet vislielākais nopelns noteikti ir mammai ar tēti, ka spējuši saimniecību noturēt un ar neatlaidīgu darbu izveidojuši tādu, kāda tā ir tagad. Mums, jaunajiem, tagad atliek to turpināt,” saka Gintis.

Taujāts par barības sagādāšanu šajā sezonā, viņš norāda, ka lopbarība ir sagādāta, tostarp siens. Ik gadu tiek sagatavots gan siens, gan skābsiens ruļļos. Pagājušais gads bijis krietnu izaicinājumu laiks. Šogad zāle raženāka, sētos zālājus pļāvuši jau divas reizes, rudenī noteikti varēs pļaut trešo reizi.

Gintis atzīst, ka lauksaimniecība ir nemitīga sevis izglītošana, tiek apmeklēti dažādi semināri un pieredzes apmaiņas braucieni arī ārvalstīs par saimniecības attīstību, barošanas niansēm, jaunākajām tendencēm piena lopkopībā. Liels izaicinājums saimniecībai bija iepriekšējā gadā izpildīt visas ES prasības, apgūt jaunos platību maksājumu saņemšanas nosacījumus un eko shēmas. Bet komandas darbs ir neatsverams un ar to esam tikuši galā. “Komandā ir spēks!” viņš saka un piebilst, ka laukos jau nav tikai darbs vien, brīvajos brīžos sanāk uzspēlēt arī basketbolu un piedalīties taku skriešanas “Stirnu buks” posmos visā Latvijā.

APTAUJA: https://poll.app.do/vai-savas-uznemejdarbibas-attistibai-ir-bijusi-iespeja

#SIF_MAF2024

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “Ziemeļlatvija”.