Pirms diviem gadiem nolēmu, ka vasarā uz balkona izveidošu košu puķu dārzu. No vietējiem dārzniekiem un tantītēm tirgū sapirku petūnijas, dažādas nokarenas puķes un zaļumus, ko sastādīju kastēs, kas vēlāk rotāja palodzes, balkona margas. Kad tas viss bija izveidots, priecājos gluži kā mazs bērns, kurš ticis pie maisa gardu konfekšu.Pamazām sāku saprast tās sievietes, kuras apgalvo, ka viņām savs puķu dārzs ir relaksācija. Arī es pirmo reizi mūžā esmu nolēmusi dārzā tādu radīt. Nespēju pretoties šim valdzinājumam. Tie, kas mani pazīst, pasmaida, jo tas ir kas negaidīts un neraksturīgs man. Tuvākie pat pasmejas, atgādinot, cik daudz darba prasa dārzs. Nevaru nepiekrist, taču vienmēr esmu uzskatījusi, – ja vien vēlas, ir vērts mēģināt. Lai arī apkārt ir daudz skeptiķu (tādu būs vienmēr un visur), to, kuri klusībā pasmejas par šo ieceri un nenotic nodomiem, iešu un darīšu. Būt kustībā, īstenot savas reizēm pat pārdrošās un nedaudz muļķīgās ieceres un sapņus – to es šopavasar novēlu ikvienam. Iespējams, ne viss izdosies uzreiz, taču būsiet pamēģinājuši. Un nevajag baidīties! Grūtības?! Tajās nereti atklājas, ka cilvēks patiesībā spēj daudz vairāk, kā pats apjautis un kāds no viņa iepriekš gaidījis. Lai šīs rindas jums ir kā atspēriens jauniem izaicinājumiem un darbiem!
