Iekšēja brīvība maksā dārgi. Rakstnieks Alberts Bels

Vasaras sākums mums atnesa sēru ziņu. 11. jūnijā Mūžībā devās daudzu lasītāju iecienītais rakstnieks Alberts Bels, kuru par savu autoru uzskata vairāku paaudžu cilvēki. Kaut arī rakstnieks nodzīvojis garu un piepildītu mūžu, savā daiļradē sasniedzis augstas virsotnes, šī ziņa raisa skumjas un arī pārdomas, ka latviešu literatūra zaudējusi ko ļoti vērtīgu. Kā nu ne – vai ātrumā spējat nosaukt vēl vismaz vienu latviešu rakstnieku, kura darbi tik daudz būtu tulkoti svešvalodās? Visjaunākais no Alberta Bela romānu tulkojumiem ceļu lasītājiem sāka vien šogad. Tulkotājs Rafaels Martins Kalvo spāņu valodā iztulkojis romānu “Būris” (spāniski – “La Jaula”).

Ar cirka skolā gūto rūdījumu

Jaunībā šim talantīgajam cilvēkam par rakstniecību prātā nebija ne domas. Nopietnāku izglītību nākamais rakstnieks izvēlējās iegūt Rīgas Celtniecības tehnikuma Elektrotehnikas fakultātē, kas droši vien nebūtu nekas īpašs, taču ļoti neparasta bija viņa nākamā izvēle mācīties Valsts Cirka mākslas skolā Maskavā. Gads, kas aizvadīts Padomju Krievijas galvaspilsētā, ne vien norūdīja fiziski, tas deva izturību visai turpmākajai dzīvei. Vingru un atsperīgu gaitu Alberts Bels saglabāja līdz vecumdienām. Lai uzturētu sevi formā, viņš līdz pat sirmam vecumam ik dienu devās nelielā skrējienā ap Māras dīķi Āgenskalnā, Rīgā. Cirka skolai sekoja obligātie dienesta gadi PSRS bruņotajos spēkos, pēc kā nākamais autors kā eksterns ieguva vidējo izglītību un izvēlējās studēt Augstākajos scenāristu kursos Maskavā. Iespējams, tas bija sākums tapšanai par tādu rakstnieku, bez kura literārajiem darbiem Latvijas okupācijas laikā tapusī literatūra nebūtu pilnīga. To pierāda arī fakts, ka jau Alberta Bela dzīves laikā par viņu un viņa daiļradi tika izdotas divas monogrāfijas – Daces Ūdres grāmata “Nomods” 1989. gadā un Daces Lūses un Daces Ūdres darbs “Alberts Bels” 2010. gadā.

Alberta Bela darbi daudz tulkoti svešvalodās, visbiežāk – lietuviešu, igauņu, čehu un krievu valodā. Ne vien augstu novērtēts, bet arī tulkots, turklāt vismaz septiņās valodās, ir pat viņa pirmais romāns “Izmeklētājs”. Taču visvairāk tulkotais, protams, ir rakstnieka trešais un vispopulārākais romāns “Būris”. Tas lasāms ne tikai krievu, čehu un somu valodā, bet 1990. gadā arī angliski ar nosaukumu “The Cage”. Šo romānu Austrumeiropas literatūras sērijā laida klajā prestižā izdevniecība “Peter Owen Publisher”. Vācu žurnālā “Freie Welt” turpinājumos tika publicēts romāns “Saucēja balss”, ko tulkojusi Velta Ēlerte. Īpaši izceļams šajā sarakstā būtu darbs, kas Albertam Belam sagādāja daudz nepatikšanu, jo pēc tā izdošanas tika ierosināta krimināllieta. Runa ir par romānu “Bezmiegs”, kurā asi kritizēta padomju iekārta. Lasītājiem, tiesa – cenzēts, šis darbs bija pieejams vien 1987. gadā, bet necenzēts – 2003. gadā.

Ellīgais stāstnieks un maksa par iekšēju brīvību

Pieļauju, ka nav pārāk daudz lasītāju, kuri zinātu, ka Alberta Bela vārds patiesībā bija Jānis Cīrulis. Kāpēc Cīrulis kļuva par Belu? Izrādās, savu lasītāju dēļ. Pseidonīms esot radies no viņu sprieduma par rakstnieka darbiem: B(aigi)// E(llīgs)// L(atviešu)// S(tāstnieks).

Par Belu rakstnieks sevi sāka dēvēt no 1971. gada, lai gan ar rakstniecību nodarbojās kopš 1963. gada. Nenoliedzami, Bels bija ellīgs stāstnieks – viņa romānos attēlotie personāži, kaut arī dzīvoja padomju iekārtā, pārsvarā bija iekšēji brīvi, varas nesalauzti. Kaut vai tēlnieks Juris Rigers romānā “Izmeklētājs”, kurš labi apzinājās, ka bailes ir vislabākais, ko cilvēks var zaudēt. Ja bailes tiek pievārētas un to vietā stājas iekšēja brīvība – vai apspiestības laikā maz iespējama lielāka atļaušanās?

Padomju okupācija, kurā rakstnieks nodzīvoja lielāko savas dzīves daļu, bija laiks, kad ļaudis ar atšķirīgu domu gaitu, ar vilkmi dzīvot citādi, nebija vēlami. Cilvēkus sodīja par viņu uzskatiem, ja tie nesakrita ar to, kas tika deklarēts no tribīnēm. Disidentus vajāja, viņus sodīja, piespiedus “ārstējot” specializātajās psihiatriskajās slimnīcās. Ar Belu tā izdarīties nevarēja, jo pārāk populārs, tāpēc var sacelties troksnis. Kas atliek? Pareizi, klusītēm novākt. 1974. gada vasarā uz Jūrmalas šosejas netālu no Klapkalnciema tas gandrīz izdevās.

“Atklājās bēdīga aina. Anda nāca pretī klibodama, ar zilumiem sejā. Arī bērni rādījās cietuši. (..) Belu žigulī esot ietriekusies pretimbraucoša vieglā mašīna. Alberts ārstējoties poliklīnikā, viņam lauztas ribas. Šīs nelaimes gan vēl varot uzskatīt par veiksmi. No jaunās mašīnas daudz nekas pāri neesot palicis,” šādi baiso atgadījumu savās “Paralēlajās biogrāfijās” attēlojis Zigmunds Skujiņš. “Pēc dažām dienām sastapu Belu, stīvu, greizu, vecīgi sakņupušu, sekli elšot. Tā arī nesapratu, no kā viņš cieš vairāk – no miesīgā vai garīgā sabelzuma. Viņš bija pārliecināts, ka sadursme rīkota ar nodomu: tas skaidrāks par skaidru. Gaišā dienas laikā uz taisnas šosejas. Brauca tieši virsū. Kad sapratu, ka neizvairīšos, saķēru Baibiņu, lai viņa neielidotu logā.”

Sarkanbaltsarkanais karogs

Latvijas jaunāko laiku vēsturē 1988. gada 11. novembris ir īpašs datums. Todien Rīgas pils Svētā Gara tornī pēc ilgiem padomju okupācijas gadiem pirmo reizi sāka plīvot Latvijas karogs. Rakstniekam, kuram nesen kā bija apritējusi 50. jubileja, pāris dienu pirms karoga pacelšanas piezvanīja Karoga grupas pārstāvis Māris Markuss. “Viņš teica, ka gudri vīri nosprieduši – man jāiet vilkt karogu kopā ar Ēvaldu Valteru. Es Markusam jautāju – kāpēc es? Un viņš atbildēja – vajadzīgs kāds, kurš noteikti atnāks!” atklāj Bels. “Diena bija diezgan silta priekš rudens, diezgan mierīga. Nedz lija, nedz spīdēja saule. Bija diezgan jauks, latviski pelēks novakars. (..) Iespaidīgākais bija: kad es gāju uz šo vilkšanu, pa visām ielām uz Vecrīgu, uz Daugavmalu plūda cilvēku straumes. Un sejas bija pavisam citādākas nekā ikdienā. Tās bija apgarotas, koncentrētas uz kādu mērķi. Es redzēju, ka cilvēku sejās vairs nav baiļu. Tas bija ļoti zīmīgi,” Alberts Bels stāsta Latvijas Radio korespondentes Māras Rozenbergas raidierakstā par Karoga grupu un Latvijas karoga atgriešanos Rīgas pils tornī 1988. gada 11. novembrī.

Sākumā Alberts Bels sacījis īsu, koncentrētu uzrunu. Atskanot Latvijas himnas pirmajiem akordiem, vajadzēja sākt griezt vinču, lai karogu paceltu. To rakstnieks paveicis kopā ar latviešu strēlnieku, skatuves mākslinieku Ēvaldu Valteru. Kopš 1988. gada 11. novembra Latvijas karogs Rīgas pils Svētā Gara tornī plīvo nepārtraukti.

Noslēgumā citāts no 2010. gadā izdotās monogrāfijas, kur precīzi raksturota šī izcilā latviešu rakstnieka personība: “Cilvēkam ir nolemts būt brīvam, – šīs domas visai tieši sasaucas ar A. Bela daiļrades pamattoni, kam ir garīga dumpja raksturs un spēja vairot cilvēka pašapziņu un cieņu.”

Lāsma Gaitniece