Iegribu smagā nasta

Esmu viena no tiem, kas laiku pa laikam skatās realitātes šovus Latvijas televīzijā. Izklausīsies nesmuki, bet patiesībā, lai paskatītos, cik dīvaini, reizēm, pēc manas saprašanas, stulbi, uzvedas cilvēki. Varbūt, lai pārliecinātos, ka esmu, tā teikt,  “normālāka”. Tie, kuri arī seko līdzi šovam “Ģimene burkā”, zina, ka ar vienu no ģimenēm izbeigta sadarbība tās nepieņemamās rīcības dēļ. Tiem, kuri neko par “Ģimeni burkā” nezina, paskaidrošu, ka šovā rāda vairāku ģimeņu ikdienas gaitas.

Viena no ģimenēm – Bindri ‒ pirms kāda laika pēc vecākās meitas uzstājības iegādājās suni Mailo. TV skatītāji redzēja, cik apņēmīgi toreiz 16 gadīgā meitene solīja rūpēties par suni. Mamma piekrita. Protams, dzīvē viss ir citādāk, jo meitenei interese par sunīti ātri vien noplaka, jo par suni rūpēties, izrādās, ir grūti. Skatītāji laiku pa laikam varēja redzēt, cik maz uzmanības ģimene velta sunim un kā tas aug savā vaļā bez vajadzīgajām iemaņām. Var jau nosodīt un, nenoliedzami, ir par ko, bet sievieti var arī saprast, jo mamma viena audzina četrus bērnus, no tiem vienu ar īpašām vajadzībām. Uz viņas pleciem ir vajadzība nopelnīt naudu, samenedžēt visu bērnu mācību procesu, sadzīve utt. Kur te vēl suns.

Teikšu godīgi, jau pēc sižeta, kad Mailo uzbruka ezim un meitene nevarīgi un nesekmīgi centās to savaldīt, man gribējās, lai kāds šai ģimenei nāk talkā un ved pie prāta, proti, ka ar suni ir jānodarbojas un jāmāca. Diemžēl situācija kļuva arvien sliktāka un ģimene pieņēma lēmumu no suņa atbrīvoties. To aizveda pie meitas draudzenes radiem uz laukiem un pielika ķēdē. Pat cietākā sirds, manuprāt, ietrīcējās, redzot sunīša izmisumu, kad viņš tiek atstāts svešā vietā ķēdē. Pēc internetā saceltās ažiotāžas Mailo nonāca patversmē. Skarbus, ai, cik skarbus vārdus patversmes vadītāja veltīja Agritai Bindrei.

Nu Mailo tiek meklēti jauni saimnieki, bet problēma globāli jau paliek. Jā, un tā saucas – sabiedriskā doma par to, kas ir vai nav pieļaujams. Es uzskatu, ka pārmetums TV šovam par to, kā kaut ko tādu varēja rādīt, ir nevietā, jo šova būtība ir rādīt reālu dzīvi. Un diemžēl tajā ir šādi gadījumi. Būsim godīgi, mums blakus ir cilvēki, kuri, tieši tāpat kā Bindri, pret savu mājdzīvnieku izturas kā pret lietu. Būsim godīgi, joprojām ir cilvēki, kas paņem mājdzīvnieku, bet par to nerūpējas – pieliek pie ķēdes, lai sargā sētu, un pamet reizi vai divas ēdienu, neved to pie ārsta, ja tas sasirdzis, jo tas maksā naudu, un kur vēl tā ņemšanās, nekastrē vai nesterilizē, atkal tā paša iemesla dēļ utt. 21. gadsimtā turēt suni ķēdē, nenodrošināt regulāras un garas pastaigas, slīcināt kaķus spainī, likt dzīvniekam ēst samazgas, nenodrošināt svaigu ūdeni ir nepieļaujami. Patversmes vadītāja, lasot notācijas Bindrei, teica pareizus vārdus – ne katram vajag un ne katrs var atļauties mājdzīvnieku. Mājdzīvnieks ir ekskluzīva prece. Tie ir izdevumi, uzmanība un atbildība, un tikai tad prieks un laime, ko dzīvnieciņš tev dod.

Tieši tāpēc, ka ir jāmaina attieksme pret dzīvniekiem, “Mana balss” rīkoja parakstu vākšanu bargāku sodu ieviešanai par dzīvnieku mocīšanu. Jā, es parakstījos, domājams, daudzi no jums arī. Jācer, ka likumdevējs ieklausīsies un būs stingrāks likums. Jā, un es uzskatu, ka šajā situācijā bargāki sodi situāciju uzlabos. Jo pašlaik daļa sabiedrības joprojām uzskata, ka dzīvnieks ir kas otršķirīgs, pret kuru, kā gribu tā izturos, un neizprot, par ko te ņemšanās, tas taču tikai suns, kaķis vai zirgs, govs utt. Pietiekami daudz šausmīgas izturēšanās sekas redzam ziņās – nobadināti zirgi, noslīcināti suņi… Dzīvnieku saimnieku atbildība ir jākontrolē, līdz izaugsim līdz civilizētu cilvēku līmenim.