Ideālo var meklēt ideālā pasaulē

Īsts komforts manā uztverē ir 21 grāds telpā. Naktī gan ne vairāk par 17–18 grādiem, lūdzu! Spilgti atceros laikus, kad dzīvoklī Merķeļa ielā zobi klabēja, cik bija auksts. Dzīvojām pēdējā stāvā, bēniņi “pliki”, tāpēc ziemā salām kā prusaki, bet vasarā cepāmies ārā. Jā, tas bija sen, bet dzirdu, ka arī tagad centrālās apkures mājās, īpaši nesiltinātajās, ir pa kādam šādam stāstam. Salstot, un piedevām dārgi jāmaksā. Tais tālajos gados, kad mēs salām, kā saka mana mamma, vismaz maksāja šī salšana maz, bet tagad salsti un maksā ragā. Kaitinoši, ne? Ideālajā pasaulē noteikti. Bet, pateicoties tai salšanai, novērtēju pašreizējos labumus.

Mēs katrs vēlamies tā, lai ir labi. Man ideāli ir 21 grāds, bet var jau arī pieciest grādus 18 vai 19, nekāda lielā nelaime jau tā nav.

Lielā nelaime ir, kad nav apkures vispār, nav elektrības, gāzes, nekā nav. Pat īstas mājas. Līdz šim tādus murgainus scenārijus neviens pat neapsprieda – kā nav apkures, elektrības? Kur tad tā palika? Ja nu kāda individuāla liksta. Diemžēl jau kopš februāra vismaz daļa cilvēku ar vienu smadzenes puslodi apzinās, ka mūsu mazās likstas ir nekas, salīdzinot ar lielajām, ko rada karš. Deviņus mēnešus Ukrainā sprāgst lādiņi, brūk mājas un dzīves. Skatos TV ekrānā un manas smadzenes nespēj pieņemt, ka tā ir īstenība. Kā 21. gadsimtā Eiropā var viena valsts iebrukt otrā? Kā? Un kāpēc? Kā cilvēks spēj nogalināt otru cilvēku vienkārši tikai tāpēc, ka viens dzīvo vienā valstī, otrs otrā. Deviņos mēnešos ir nogalināti tūkstošiem cilvēku. Kā vārdā? Gaļēdāji dzīvnieki uzbrūk citiem, lai izdzīvotu. Bet cilvēki? Es ar savu stāstu par ideālo 21 grādu pat iztēloties negribu, kā ir izdzīvot bez apkures, bez elektrības, gāzes. Bailēs. Bet Ukrainā tā ir dzīves realitāte. Krievija tagad cenšas visiem veidiem atņemt cilvēkiem Ukrainā iespēju normāli dzīvot, atņemot viņiem siltumu, elektrību, jumtu virs galvas un graujot kritisko infrastruktūru. Tas parāda, kāds ir uzbrukuma patiesais mērķis. Un tas viss notiek 21. gadsimtā visas pasaules acu priekšā.

Nesen Eiropas Savienība pasludināja Krieviju par terorisma atbalstošu valsti. Un tikai tagad golodomors (bada nāve), ko 1932.–1933. gadā īstenoja padomju vara un Staļins, kad apzināti badā nomērdēja 10 miljonus ukraiņu, tika atzīts par genocīdu. Kāpēc tas notika tikai tagad? Kur 1933. gads? Visus šos gadus neviens nezināja, ka badā mērdēt miljoniem cilvēku ir genocīds. Jā, bieži mums ir vieglāk un izdevīgāk iebāzt galvu smiltīs un tēlot, ka neredzam, nedzirdam vai arī, ka nav ko lieki eskalēt pagātni. Ko tas mainīs, kāpēc bojāt attiecības utt. Kur tāda strausa politika novedusi, nu redzam visā košumā. Kā Eiropā, tā Latvijā. Tāpat redzam, cik viegli ir mērķtiecīgi “izskalot” cilvēkiem smadzenes, kad lielāka nelaime par karu, tūkstošiem cilvēku nogalināšanu, saldēšanu, turēšanu tumsā, šķiet draudzības tilta vai padomju režīmu slavinošu pieminekļu nojaukšana. Kā mazs cerību stars parādījās ziņa, ka Krievijā puse no aptaujātajiem ir par miera sarunām ar Ukrainu. Iespējams tie, kuru mājās ienākusi “militārā operācija”, kuri informāciju par notiekošo saņem no tuviniekiem, nevis no propagandistiem TV ekrānos.

Kaut mēs allaž varētu ņemties ar savām sīkajām lietām un ideālajām temperatūrām. Jo tas iespējams vien miera apstākļos. Bet, ja patiešām jums salst, kaut dārgi jāmaksā, nāciet uz redakciju, meklēsim skaidrojumu!