Gribas to īpašo pieskārienu

Aizvadītajā piektdienā bija Ziemassvētku kartīšu diena. Paskatoties pa logu, paveras apsveikuma kartītes cienīga ziemas ainava – balta, balta pasaule ar piesnigušiem kokiem. Prātā ataust skolas gadi, kad, tuvojoties gadumijai, darbojās svētku pasts. Jā, jā, es mācījos laikā, kad pamatskolas klasēs par tādiem datoriem un mobiliem telefoniem pat dzirdējuši nebijām. Kā smejas mana jaunā paaudze – mamma ir redzējusi dinozaurus. Štrunts par dinozauriem, bet piedzīvoju tos skaistos laikus, kad viens otram sūtījām Jaungada apsveikumu kartītes. Ar savu roku rakstītas. Tikai tagad saprotu, cik tas bija personīgi, mīļi un no sirds. Parasti kartīšu sainīti katrs saņēmām klases vakarā. Ja kaudzītē, ātri pārskatot, ieraudzīju savas simpātijas rakstīto apsveikumu, tā bija vislielākā laime.

Domāju, ne viens vien atceras, cik gaumīgas un skaistas bija šīs pastā vai grāmatnīcās nopērkamās svētku kartītes. Atceros tās ar bērnu grāmatu mākslinieces Margaritas Stārastes mīlīgajiem zvēriņiem. Bija jau arī kartītes ar novēlējumiem, rakstītiem krievu valodā. Tās, atšķirībā no Latvijā izdotajām, vizuļoja un mirguļoja. Tolaik neapzinājos, ka pēc daudziem gadiem gribēsies apskatīt šīs kartītes, bet tās jau vairs nav saglabājušās. Kurš tad jaunības trakajos gados krāj šādas lietas? Taču zinu cilvēkus, kuri to ir darījuši. Apskatot viņu kolekciju, ik pa laikam jāiesaucas, ka arī man ir bijusi tāda kartīte.

Mainās laiki, mainās tikumi. Mūsdienās svētkos lielākoties aprobežojamies ar telefona īsziņas veidā nosūtītu apsveikumu, uzrakstītu dažos vārdos. Piemēram, lai tev viss būtu un par to nekas nebūtu!  Svētku laikā arī e-pastos sabirst apsveikumi, bet tik īpaši ir no savas pastkastītes izņemt vēstuli ar Jaungada apsveikumu. Esmu apņēmusies šajos svētkos uzrakstīt īstas apsveikumu kartītes, tās nosūtot pa pastu. Gribas man šajā pirmssvētku burzmā to personīgo, īpašo pieskārienu. Iespējams, arī jūs, izlasot šīs rindas, saviem draugiem un tuviniekiem uzrakstīsiet un nosūtīsiet svētku apsveikumu. Lai izdodas!