Godam nes vārdus Līga un Jānis

Šonedēļ populārākie vārdi ir Līga un Jānis. Ik gadu lūkojam pēc kādas Līgas vai Jāņa, ko aicināt uz sarunu, bet līdz šim neievērojām to, kas pašiem degungalā – mūsu redakcijas Līgu un viņas vīru Jāni. Šogad šo aplamību labojam un to, ko nozīmē būt par tradicionālo un enerģētiski spēcīgo latviešu vārdu īpašniekiem, devāmies noskaidrot pie valcēniešiem Līgas un Jāņa Orleaniem.

“Mums ir pašiem sava Līga,” tā “Ziemeļlatvijas” kolektīva aprindās pirms saulgriežiem allaž sakām. Jā, Līga ir laikraksta radošās komandas reklāmas projektu vadītāja jeb cilvēks, kuras pārziņa ir sludinājumi un reklāmas. Daudzi lasītāji, uzņēmēji un privātpersonas viņu jau labi zina, nākot uz biroju ar vēlmi ievietot kādu sludinājumu avīzē. Līga ir vienmēr pretimnākoša, atvērta un smaidīga. Viņas enerģija un pozitīvisms atbalsojas arī telefonsaziņā ar klientiem. Ja žurnālisti nezinās un nemācēs atbildēt, cik liels izskatīsies plānotās reklāmas laukums un cik tas izmaksās, tad Līga to pateiks no galvas. Savukārt viņas vīrs Jānis ir Latvijas Lauku  konsultāciju un izglītības centra (LLKC) ekonomikas konsultants, tāpēc pie viņa pēc padoma un palīdzības gudru projektu finanšu kalkulēšanā ir vērsušies daudzi gan mūspuses, gan kaimiņu novadu lauksaimnieki. Turklāt Jānis ir kārtīgs latviešu saimnieks, ar aizrautību pievērsies biškopībai, kā arī apsaimnieko lauksaimniecības zemi, veic darbus ar tehniku un līdzdarbojas ģimenes saimniecības attīstībā, kas pievērsusies gaļas liellopu audzēšanai, kur par lopiem atbildīgā ir Jāņa mamma.

“Vārdu Līga mamma ar tēti man ielika tāpēc, ka viņi vēlējās, lai mūsu dzimtā arī ir kāda Līga un būtu vēl viens iemesls skaisti svinēt latviešu svētkus. Jo kādreiz jau padomju laikos Līgo svētkus tā nemaz nebija atļauts svinēt, un tad bija tāds neliels aizbildinājums – mums ir meita Līga, viņai vārda diena. Mammai ir brālēni Jāņi, bet tuvāko radu lokā mums nebija ne Jāņa, ne Līgas. Tagad man ir vīrs Jānis,” stāsta Līga. Arī Jānis uzsver, ka savā ģimenē ir vienīgais šī vārda īpašnieks. “Man rados Jāņu nebija, bet skolas laikā klasē bijām veseli četri Jāņi. Tātad esmu no tās paaudzes, kad šis vārds, visticamāk, bija ļoti populārs,” pauž Jānis.

Ļoti zīmīgi, bet tā sagadījies, ka jaunākajai meitai Renātei arī krustvecāki ir Līga un Jānis. “Meita vienmēr lepojas ar to, ka viņai ir gan mamma un tētis Jānis un Līga, gan krustvecāki. Tāpēc mums vēl katru gadu jāatceras un jāpaspēj apsveikt arī viņi,” stāsta Līga.

Taujāti, ar kādām tradīcijām apvīti svētki viņu ģimenē un vai kāds no viņiem savā īstajā vārda dienā netiek apdalīts ar uzmanību, Līga teic, ka tā gadoties gan. “Mums sanāk tā, ka manā vārda dienā parasti pie dāvanām vairāk tiek Jānis. Visi Līgodienā tā gatavojas Jāņu svinēšanai, ka aizmirst par pašām Līgām. Arī nesen, uz ielas satiekot paziņu, pārmijām dažus vārdus. Viņa uzsvēra domu, jā – tev taču mājās ir Jānis, jāgatavojas svētkiem. Tad tāds mulsuma brīdis iestājās, viņa atcerējās, ka esmu Līga un man dienu pirms Jāņa ir vārda diena. Ar līdzīgām situācijām sastopos gadu no gada. Mani apsveic tie, kuri patur prātā un pamana, ka kalendārā ir arī Līgas,” secina Līga.

Vasaras sezonu Orleanu ģimene aizvada laukos, Valkas pagasta “Spuldzēs”, kur ir Jāņa dzimtas mājas. Tur šobrīd skaisti zied vasaras puķes, mazdārziņā no zemes lien ārā dārzeņi un sakņaugi, bet siltumnīcā jau tiek ievākti redīsi, salāti un citi zaļumi, kā arī siltumnīcas gurķu raža. Arī tomāti no zaļiem drīzumā krāsosies uz sarkaniem un dzelteniem. Līgai siltumnīcas darbos palīdzīgu roku sniedz Jāņa mamma.

Dārzā saņemas puķuzirnīši, samtenes, atraitnītes un citas puķes, vasarā ziedēs arī rozes, kas būs katra savā krāsā. Dīķī aug slavenās Vecpiebalgas ūdensrozes. “Dārzs ir mana kaislība. Kad meitas piedzima, tad katra tika pie sava koka – Grieta pie sarkanās kļavas, Renāte pie sarkanās dekoratīvās nokarenās ābeles, man pašai ir sarkanā lazda. Man ļoti patīk puķes, katru gadu cenšos iestādīt kādu jaunu. Šogad tika iestādīti vairāki skaistumkrūmi – magnolija, sarkanā sakura, irbene, hortenzija, etiķkoks, lai es varētu priecāties par skaistiem ziediem. Man īpaši patīk peonijas – to reibinošā smarža un skaistie, lielie ziedi, tas nav vārdos aprakstāms,” jūsmo Līga, kura uzskata, ka dārzam un dārza darbiem ir jābūt tādiem, kas sagādā prieku un nerada apgrūtinājumu. Tiklīdz uz dārzu jāiet ar vaimanāšanu un nokārtu degunu, – atkal tās nezāles jākaplē, tad tas nav tā vērts. “Dārza darbus nekādā ziņā nevajadzētu sev uzlikt kā slogu, bet tieši otrādi – kā patīkamu laika pavadīšanas veidu, kas palīdz atslēgt domas un iepriecina dvēseli,” domā Līga.

Viņa stāsta, ka šis praktiski ir otrais gads, kad pa vasaru ģimene dzīvo laukos. “Iepriekšējos gados arī vasarās vairāk uzturējāmies dzīvoklī Valkā. Ja bijām mājās Līgo vakarā, tad kaimiņi kādreiz atnāca, bet citi īpaši neuzprasījās uz svinībām. Mēs paši izvēlamies svētkus baudīt, tāpēc arī parasti esam centušies kaut kur aizbraukt, lai vakaru pavadītu citviet, ne mājās, jo man gribas savā vārda dienā atpūsties,” papildina Līga un stāsta, ka viņiem ir izveidojusies tāda kā sava tradīcija. Proti, 23. jūnijā pa dienu viņi parasti dodas apciemot Līgas vecākus – Zaigu un Māri Valmierā, tā parasti ir tāda kā ielīgošana. “Katru gadu tas mēdz būt atšķirīgi. Parasti mēs meklējam iespējas, vai nu visiem kopā aizbraukt pie vecākiem, vai arī noorganizēt, lai viņus atved uz laukiem pie mums. Svētkos mums ir svarīgi satikties ar paaudzēm. Tas nekas, ka ikdienā dzīvojam dažādās pilsētās, svētkos esam visi kopā. Ja esam izbraukājuši Valmieru, tad dodamies atpakaļ uz Valku, kur svētkus pavadām klusi un mierīgi. Tā jau pandēmijas ietekmē arī sanāca pēdējos divus gadus kā mums, tā visiem pārējiem. Mums ir svarīgi no svētkiem paņemt arī kādu devu kultūras – vai nu tas būtu kāds koncerts televīzijā, vai arī klātienē. Piemēram, kad Valkā Līgo vakarā bija zaļumballes, apmeklējām arī tās,” min Līga.

Arī viņu ģimenē nevieni Līgo svētki neizpaliek bez vainadziņu pīšanas. Savus svētku vainadziņus Līga jau paspējusi uzpīt, dodamās pēc jāņuzālēm savās pļavās kopā ar meitām Renāti un Grietu un vīramāti Mārīti. Arī Jānis, protams, ticis pie galvas rotas – kārtīga ozollapu vainaga. Šogad Jāņu vainags tiks arī ģimenes mīlulim – sunītim Vilītim (īstajā vārdā Viljams). Suņu puika jau paaudzies, sasniedzis desmit mēnešu vecumu un nu jau diktē savus noteikumus. Ģimenes ikdienas ritms nereti jāpieskaņo viņa vajadzībām. Lai gan suņuks ir augumā neliels, tas ir īstens mājas sargs. Lai kādas draiskulības tam neienāktu prātā, ģimenes mīluļa statusu tas nekad nemainīs.

“Visus nopītos vainadziņus cītīgi glabājam līdz nākamajam gadam, bet pērnā gada vainadziņus atdodam Jāņu ugunskuram. Mēs ugunskuru kurinām dīķa malā. Skatoties, kā kvēlo liesmiņas un sprakšķ uguns, sēžam un izbaudām vakaru, ar putnu dziesmām sagaidot rītausmu, jo pati galvenā tradīcija ir kopā būšana ar savējiem,” saka Līga un turpina: “Arī Jāņu sieru protu gatavot, bet pēdējos gados to nesienu. Jo tur vajag lauku pienu, ar veikalā pirkto tā nemaz nesanāk. Kad tikko ar Jāni iepazināmies, tad gan taisīju mājas sieru. Tolaik laukos kūtī bija vēl pāris piena gotiņu, savs piens un sieru diezgan bieži taisījām. Tagad labāk aizeju uz tirgu pēc kāda ritulīša, piedāvājums ir liels un daudzveidīgs. Ej tikai un izvēlies, ar kādām garšām un kādas konsistences sieru gribas likt galdā,” norāda Līga, kurai labprāt patīk rosīties virtuvē, ja vien laiks to atļauj. Savus viesus un nereti arī kolēģus viņa cienā ar mājās gatavotiem kēksiņiem, kā arī dažādiem konservētiem dārzeņu salātiem. Piemēram, Līgas slavenie marinētie gurķīši visiem garšo, kuriem bijusi tāda iespēja likt tos uz kārā zoba. Kā pati saka, ar konservēšanas mākslu viņa aizrāvusies, pateicoties priekšzīmei no mammas puses, kurai arī tā ir viena no sirdslietām.

Tautā dzirdēts teiciens par svinēšanu no Jāņiem līdz Pēteriem. Viņiem tieši tā arī sanākot, svētku laiks patiešām esot no Līgām līdz Pēterdienai, kad vecākajai meitai tieši ir dzimšanas diena. “Pēc ārstu prognozēm Grietai bija jāierodas Līgo dienā, 23. jūnijā, tad tās būtu vēl vienas svinības tajā pašā dienā. Bet meita bija nolēmusi, ka tā nebūs gan, un nāca pasaulē 29. jūnijā, izvēloties savu dzimšanas dienu atzīmēt Pēterdienā,” atklāj Līga.

Ciemiņi, kas ierodas “Spuldzēs” šajās dienās, tiek pie ekskluzīvas iespējas nobaudīt jaunā ienesuma medu kopā ar maizīti un tēju, kā arī var pamēģināt, kā garšo bišu maize. “Šobrīd ir tas laiks, kad bišu saimes prasa lielu uzmanību, jāseko līdzi, lai tās nebēg prom, tātad spietojošās saimes jācenšas dabūt atpakaļ. Taču paralēli jau no kāda jūnija vidus ievācam arī jauno medu, ko bites čakli vākušas no pirmajiem pavasara ziediem,” stāsta Jānis, kura dravā ir ap 30 bišu saimes, jo to skaits mēdz būt mainīgs. Svētku svinēšana viņam gan, visticamāk, būs jāatstāj otrajā plānā, jo tuvākajā laikā ziņo labu laiku, kā arī zāle krietni paaugusies pēc lietavām, līdz ar to sāksies arī darbi pie lopbarības sagatavošanas un Jānis kāps traktorā, lai dotos pļavās.

Vēl varu pačukstēt, ka tieši vakar, kas ir īstā vasaras saulgriežu diena, Līgas darba kolēģiem no “Ziemeļlatvijas” bija iespēja paviesoties pie viņas ģimenes mājās un pašiem izbaudīt saimnieku viesmīlību un noķert aiz astes tās īstās pirmssvētku sajūtas. 

UZZIŅAI

Biežāk sastopamais vārdu skaidrojums

Līga tiek raksturota kā enerģētiski spēcīga sievišķās enerģijas nesēja, kas ir kā sargeņģelis un ļauj tā nēsātājai būt par vadītāju. Līga ir vispusīga, gudra, intelektuāla, apveltīta ar spēcīgu loģiku un intuīciju. Viņa ir enerģiska, kustīga, iekšēji sievišķīga un laba psiholoģe.

Jānis ir savdabīgs un jūtīgs sava ceļa gājējs ar vēlmi atšķirties no citiem, labs psihologs, apveltīts ar labu intuīciju un spēcīgu loģisko domāšanu. Viņš ir izturīgs, atbildīgs, neatlaidīgs un dažbrīd spītīgs cilvēks, kurš visu darīs pa savam un dzīvē savu panāks. Sargeņģeļa vārdā nav, tas jānopelna pašam.