Gaišas sajūtas krājam kā relikvijas

Man uz palodzes ziedus visā krāšņumā atvēris Ziemassvētku kaktuss. Skatos uz šo dzelteno skaistumu un ir divējādas sajūtas – prieks par skaisto puķi un smeldze, ka sāksies tumšais un aukstais periods, kad arī mūsu domas kļūst drūmākas. Pie skaistā kaktusa tiku pateicoties kādai valcēnietei. No intervijas mājup devāmies ar trīs kaktusiem padusē. Saimniece teica, ka nezina, kurā podā ir dzeltenais, kurā rozā, kurā baltais. Reti tā man gadās, kad lozējot dabūju tieši to, ko vēlos, bet šoreiz tā notika – paņēmu podu, kas vēlāk saziedēja dzelteniem ziediem. Ikreiz, kad kaktuss sāk raisīt pumpurus, es atceros Silvijas kundzi. Domās saku viņai paldies, bet kaktusam – tu atkal steidzies, Ziemassvētki jau vēl tikai pēc mēneša. Tādas gaišas sajūtas, ko mums dāvā mūsu lasītāji, mēs redakcijā krājam kā relikvijas.

Kaut, ko tur liekuļot, cilvēkiem biežāk roka ceļas, lai zvanītu redakcijai, kad ir kāda sāpe. Kā pozitīvs lādiņš ir reizes, kad mums pasaka paldies, uzslavē, novērtē vai pat uzdāvina kaktusu, pacienā ar āboliem vai medu. Paldies par jūsu uzmanību!

Saprotams, ka svarīgākais mūsu darbā ir iesaistīties problēmsituāciju risināšanā, izgaismot jautājumus, kas uztrauc sabiedrību, lai dzīvi te – mūsu mājās – padarītu labāku. Ikreiz, kad izdodas “atvērt acis” un panākt kādas sasāpējušas problēmas atrisinājumu, ir gandarījums, reizēm pat lepnums. Bieži cilvēki neaizdomājas, ka jautājums sakārtojies, jo cīņā metusies redakcija, bet tas arī nav virsuzdevums – izcelt sevi. Būtiski ir, lai laikraksts tiek lasīts un tas ir nepieciešams. Bez abonentiem un lasītājiem avīze nav iespējama.

Nesen darbā uz galda mani gaidīja sarkana roze. Administratore izstāstīja, ka kāda mūsu lasītāja ar trīs rozītēm, no kurām viena nesta arī man, atnākusi abonēt laikrakstu nākamajam gadam. Jā, lai vai kam, bet savai avīzītei nauda jāatlicina, tā teikusi. Caur saviem abonentiem mēs bieži atrodam intervējamos. Allaž cenšamies saskatīt cilvēkus, kas ar savu dzīvesstāstu varētu iedvesmot citus paskatīties mazliet tālāk par degungalu. Pārsvarā jau tie ir cilvēki spēka gados, kas vēlas un dara, bet prieks arī par katru vecākā gadagājuma cilvēku, kurš dalās ar redakciju dzīves gudrībās.

Mēs esam bezgala pateicīgi par katru ierosmi, ko mums sniedzat! Ja jūspusē ir kāds cilvēks, par kuru vērts uzrakstīt, dariet mums to zināmu. Mēs uzrunāsim viņu un, kas zina, varbūt būs jauks stāsts vietējā laikrakstā. Man šķiet, ka, izlasot ko labu, diena arī pašam kļūst nedaudz labāka, vai ne? Vismaz mani ļoti iedvesmo cilvēki, kas var vairāk nekā es. Reizēm patiešām no sirds brīnos, kā cilvēki spēj kaut ko tik foršu izdomāt un izdarīt. Ļoti ceru, ka, neskatoties uz vispārējo noskaņojumu, kas kā lavīna veļas virsū un baida – krīze, cenas kāpj –, no “Ziemeļlatvijas” neatteiksities. Ir tik jauki saņemt ziņu, ka laikraksts ir kā ģimenes loceklis, ka tas ir nepieciešams un gaidīts. Bez jums laikraksts nevar pastāvēt! Abonēšanas laiks ir sācies! Uz tikšanos arī turpmāk!