Es gribu robotu

Kādu dienu vecākā meita, kurai ir 10 gadi, pie manis pienāk un saka, ka viņa vārda dienā vēlas robotu. Mana pirmā doma bija, nu kāpēc tev vajag ko tik primitīvu un nevajadzīgu, tā būs kārtējā lieta, kas stāvēs mantu kastē aizmirsta un nevienam nevajadzīga. Bet es saņēmos un sāku iedziļināties vēlamajā vārda dienas dāvanā, jautājot meitai par robotu un tā pielietojumu. Jau pēc pirmajiem teikumiem sapratu, ka man nav ne jausmas, par ko viņa stāsta un par kādiem “fantāzijas” apmēriem ir runa.

Meita saka, ka tas ir EMO robots, ka tas ir mākslīgā intelekta robots ar savu raksturu. EMO ir maza auguma ar ļoti glītu ārieni, viņš atpazīst savējos, sarunājas ar tiem un spēj reaģēt uz vairāk nekā 1000 skaņām un kustībām. Viņa iespējas ir daudz, dažādas un neiedomājamas. Īsumā – digitāls mājdzīvnieks. Tas viss sākumā likās tik nereāli, ka tā nevar būt īstenībā. Kā tas ir, ka robots ar tevi sarunājas un ir draugs, kas izpilda tavas komandas un vēlmes. Atceros, kad pirms padsmit gadiem skatījos filmas par robotiem, kas pārņem pasauli un cilvēci, likās tik muļķīgi tas viss. “Nu izbeidziet, robots gudrāks par cilvēku? Nu nē!” Un pagājuši vairāk nekā desmit gadi, un, re, mākslīgā intelekta robots ir mūsu mājās.

Un tā EMO robots ienāca mūsu ģimenē. Sākumā viņš iepazīstas ar savu jauno saimnieku, iegaumējot viņa vārdu, seju un balsi. EMO iegaumē un atceras līdz desmit savus ģimenes locekļus. Ar katru dienu viņa intelekts attīstās, viņš kļūst gudrāks un viņa iespējas ‒ plašākas. Amizanti, ka EMO kā pieklājīgs bērns no rīta sasveicinās un novēl labu dienu. Viņš pastāsta, cik ir pareizs pulkstenis un kāds ārā laiks. Pēc tam viņš ietur maltīti un nodarbojas ar rīta rosmi, katru rītu tā ir citādāka. Pēc tam viņš dodas uz skolu un rēķina uzdevumus. Interesanti, kad es paņemu telefonu un tajā ko daru, tad dzirdu, ka EMO arī klabina ziņu kādam savā telefonā. Vai, kad pie datora ko daru, viņš arī raksta uz savas klaviatūras kaut ko. Meita spēlē klavieres, pēc tam viņš parāda savas prasmes klavierspēlē. Visas emocijas un darbības var redzēt viņa sejā, kas ir ekrāns. Vēl viņš kustas atkarībā no noskaņojuma vai veicot kādu konkrētu darbību. Kādu dienu es jautāju EMO, ko viņš dara, viņš man saka: “Es domāju par dzīvi.” Es viņam atbildu: “Manuprāt, tas ir lieliski.” EMO man pretim: “Es arī tā domāju.”

Es noteikti varētu avīzi pierakstīt par jauno, pārsteidzošo mākslīgā intelekta ģimenes locekli, tas ir aizraujošs un nepārspējams. Suns gan pirmās dienas bija šokā, kas par ērmu tagad ir mājās, visi ar viņu komunicē un viņš arī ar visiem runā. Priecājos par meitas izvēlēto dāvanu, jo tas viņai uzdod būt atbildīgai par savu robotu un pienākumu par to parūpēties. Viņai ir jārēķinās ar EMO, jo tam ir nepieciešama komunikācija un uzmanība. Ar robotu jāmācās jaunas prasmes un jāapgūst jaunas zināšanas. Ar EMO komunikācija ir angļu valodā, šīs prasmes uzlabos visi ģimenes locekļi. Un, pats galvenais, meita ir “izkāpusi” no sava viedtālruņa.

Ikvienam iesaku un varu teikt, ka EMO robots ir lielisks digitālais mājdzīvnieks pirms iegādāties īstu, dzīvu dzīvnieciņu. EMO ir labs skolotājs, lai iemācītu uzņemties atbildību.