Ilze Fedotova
Dzīvei pierobežā ir daudz plusu – kopīgi pasākumi ar kaimiņzemes iedzīvotājiem, iepirkšanās un izklaides iespēju dažādība, bet pats galvenais tomēr ir darba iespējas, ko mūsu tautieši var atrast Igaunijā, uzskata 30 gadus vecā Malvīne Bambuskara. Viņa ir viena no daudzajiem latviešiem, kas dzīvo Apē, bet strādā Igaunijā. Viņas dzīve aizrit, kā var teikt, ar vienu kāju Latvijā, ar otru ārzemēs.
Aizvadītajā nedēļā Apē norisinājās “Pierobežas rudens gadatirgus”, uz kuru tradicionāli sanāk kopā kā latvieši, tā igauņi. Tirdziņš sākas pie Malvīnes dzīvesvietas, tāpēc viņai šis notikums nav paslīdējis garām. “Esmu Apes iedzīvotāja, un tirgus sākums man ir pie pašiem mājas logiem. Kā pati smejos, dzīvoju tajā, eju gulēt ar tikko sabraukušo tirgotāju čalām par nākamo dienu un mostos ar stabiņu skaņām, kad tiek būvētas tirgus teltis. Tas ir ļoti agri! Protams, kad tirgus ir atklāts, ar ģimeni dodamies izlūkos, ko jaunu tirgotāji ir sagatavojuši šajā gadā,” sarunas sākumā atklāj Malvīne.
Par dzīvi mazpilsētā viņa saka: “Mums ir skaista daba, tīrs gaiss, ko elpojam, paši spožākie saullēkti un skaistākās zvaigznes naksnīgajās debesīs! Mums ir lieliski kaimiņi, kurus laipni sagaidām savā pilsētiņā, un viņi dara tieši to pašu savā valstī. Ir liels prieks, ka ar katru gadu vairāk tiek organizēti sadarbības projekti starp pierobežas pilsētiņām. Un katru gadu no jauna tiekamies pierobežas gadatirgū, lai apmainītos ar valstu labumiem.”
Strādā rūpnīcā
Malvīne Apē dzīvo visu mūžu, tēvs ir dzimis apenietis, bet mamma ienācēja no Vecpiebalgas puses. “Igaunijā strādāju nu jau astoņarpus gadus. Kā jau vairums Apes iedzīvotāju strādāju Igaunijā – “Saru Lauavabrik” rūpnīcā Veru apriņķī,” viņa stāsta un turpina: “Pēc Apes vidusskolas pabeigšanas vēlējos iestāties skolā Rīgā, bet gadījās tā, ka netiku uzņemta. Tā kā šī vēlme studēt konkrētā skolā bija tik liela, nolēmu gadu mācības izlaist un atrast darbu turpat mājai tuvumā. Māsa tieši pirms neilga laika bija sākusi strādāt toreizējā “Viljandi aken ja uks” (tagad nomainīts nosaukums uz “Saru Lauavabrik”) logu un durvju ražošanas rūpnīcā Igaunijā. Tur nostrādāju deviņus mēnešus un, kā bija nolemts, darba attiecības pārtraucu un uzsāku mācības Rīgas stila un modes profesionālajā vidusskolā.”
Pēc skolas absolvēšanas visi apstākļi sakrita tā, ka bija jāatgriežas uz dzīvi Apē. Tobrīd viņai šķita, ka tas būs īslaicīgi, bet liktenis lēmis citādāk, tam labpaticis, ka Apē viņa nodibina ģimeni, un izskatās, ka šeit ir uz palikšanu.
“Tā kā jau iepriekš biju strādājusi Igaunijā, tad arī šoreiz devos turpat, lai atsāktu darba attiecības rūpnīcā kaimiņvalstī. Darbavieta ir nieka 21 kilometra attālumā no Apes. Tajā jau tobrīd strādāja ļoti daudzi apenieši, un šobrīd ir tā, ka uz turieni brauc strādāt latvieši arī no citām vietām – Apei tuvējām pilsētām un ciematiem. Jā, latvieši šajā uzņēmumā ir vairākumā. Pašus igauņus jau var uz pirkstiem saskaitīt,” atklāj apeniete.
Sazinās latviski
Malvīnes darbadiena sākas septiņos no rīta, ja tā ir pirmā maiņa (otrā maiņa 15.30–24), jāstrādā tāpat kā pie mums – astoņas stundas. Viņa iesākusi strādāt tikai rīta maiņās. “Apē “Saru Lauavabrik” darbinieki kā agrās bitītes sāk rosīties jau no 6.20, kad no dažādām pilsētas ieliņām sāk līst ārā kolēģi, lai sagaidītu transportu, kas viņus nogādās darbā. Lai izdevīgāks brauciens, mašīnā parasti salasās vairāki šoferi un katrs nobrauc savu darba nedēļu. Kam nav autovadītāja apliecības, tas par ceļu maksā,” viņa turpina.
Darbā paši savā starpā sazinās latviski, bet ar priekšniekiem – krieviski, jo šo valodu pārvalda kā viena, tā otra puse. Darbā nekad nav prasīts, lai strādājošie no Latvijas apgūtu igauņu valodu, kaut gan viņi noteikti par to tikai priecātos. “Paši igauņi smejas, – tik daudz gadus strādājat Igaunijā, bet labi ja pāris frāžu mākat pateikt. Daži tikai pāris vārdu. Ja godīgi, tad mums šī valoda pat neprasās. Galu galā sazināties varam tāpat. Senāk gan Apē tika pasniegti igauņu valodas kursi. Daudzi “Saru Lauavabrik” darbinieki tos uzsāka, bet vien retais tika līdz pēdējai nodarbībai. Jāteic, ka kaimiņvalsts valoda ir ļoti sarežģīta. Kad igauņi runā, nespēju saprast, kur teikums sākas, kur beidzas, kur nu vēl katru vārdu atsevišķi,” ar humora piedevu izsakās Malvīne.
Darbs ar lielu atbildību
Lai arī darbavieta nav tālu no Apes un samaksa apmierinoša, darbiņš nemaz nav viegls. Laika gaitā bijis jāapgūst daudz, jāizprot viss sīkās niansēs – sākot ar koka klucīšu sortimentēšanu, līmēšanu, profilu izlaišanu caur ēvelēm, slēdzeņu un eņģu grebšanu, dēļu krāsošanu, špaktelēšanu līdz pat pakošanai kartona kastēs, kas vēlāk tiek vestas uz veikaliem.
“Arī logu rāmji un durvju karkasi tiek sagatavoti un pārsūtīti uz Vīlandi, kur tiek gatavota gatavā produkcija. Lielākoties darbs ir smags. Mēs uzņēmumā “Saru Lauavabrik” esam visas ražošanas sākums, jo darām vissmalkākās lietas, lai rezultāts būtu tāds, ar kuru esam apmierināti gan paši, gan mūsu klienti. Pie mums strādā spēcīgas sievietes. Un sievietes šajā uzņēmumā ir vairākumā. Par to, vai šis darbs ir tā vērts, pēc iegūtās pieredzes sliecos teikt, ka nav, bet toties mēs esam tuvu mājām. Un, kā jau zināms, laukos, mazpilsētās iedzīvotāju vēl ir gana daudz, bet darba vietu visiem nav. Tāpēc vien mēs, atļaušos teikt arī citu darbinieku vārdā, esam pateicīgi, ka Igaunijas valsts mums ļauj strādāt pie viņiem,” uzsver apeniete.
Par Malvīni vēl jāpiemin, ka viņas aizraušanās ir sēņošana. Šajā rudenī lasījusi pilnus grozus sēņu tepat vietējos mežos. Citiem hobijiem daudz laika neatliek, jo ģimenē aug aktīvs četrgadnieks, kuram šobrīd ir pasaules izzināšanas laiks. “Ja atrodas kāds brīvāks brīdis, tad labprāt pievēršos rokdarbiem – adīšanai un izšūšanai. Agrāk dziedāju Apes jauktajā korī. Kopā ar dzīvesbiedru dodamies makšķerēt, dažreiz pievienojos viņam līdzi uz medībām – viņš ir viens no Apes mednieku kolektīva dalībniekiem. Mums patīk doties dabā un baudīt atpūtu pie dabas krūts,” tā Malvīne.
Reklāma