Mazā Anniņa jau vairākas dienas mēģina saprast, par kādu Ziemassvētku gaidīšanu ir runa. Nāks Ziemassvētki, nāks Ziemassvētki… To tik vien dzird! Bet ja nu tie Ziemassvētki nemaz tā īsti nezin ceļu, uz kurieni nākt? Jā… Un ja viņi paiet garām? Nē, nevar tā vienkārši gaidīt – ir kaut kas jādara. Domāts, darīts. Anniņa ir nolēmusi pati doties pretī Ziemassvētkiem un atvest uz māju. Un nez’ jau, cik tie Ziemassvētki veci – varbūt grūti paiet un viņi gaida palīgus, lai var atnākt. Ome arī viena pati nevar paiet, ja nu vienīgi ar kūjiņu.
Anniņa sameklē savus sarkanos zābaciņus, smuko, jauno mētelīti, uzliek galvā cepuri, paņem cimdiņus un dodas ceļā. Izgājusi pa pagalma vārtiņiem, Anniņa kļūst domīga – uz kuru pusi lai iet meklēt tos Ziemassvētkus? Paietas uz lielā dārza pusi, nē – izskatās, ka pat tālumā neviena nav. Laikam jāiet uz otru pusi, prom pa braucamo ceļu. Nu, pa to ceļu, kur tētis un mamma Anniņu ved uz pilsētu. Ārā diezgan tumšs. Mazliet bailīgi, bet neko darīt – jāiet pretī Ziemassvētkiem. Kad Anniņa kaut kur iet kopā ar mammu vai tēti, tad vienmēr ir vai nu gaišs, vai vecākiem līdzi kabatas lukturītis.
Nosoļojusi labu gabalu, Anniņa jūtas piekususi. Un ēst arī tā kā sagribējās. Varbūt tomēr jāiet atpakaļ uz mājām un kārtīgi mammai un tētim jānoprasa – kā viņi zina, ka tie Ziemassvētki nāks? Laikam tālu pagājusies pretī Ziemassvētkiem, ja tāds piekusums un gribas raudāt. Sākumā pavisam lēniņām, tad aizvien ātrāk zib Anniņas mazās kājeles, lai tikai būtu mājās. Nu, tepat jau vien ir!
Anniņa pārmetoši paskatās vispirms uz mammu, tad tēti – kā, viņi nemaz nav pamanījuši, ka Anniņa pazudusi? Un nav uztraukušies? Un nebūtu gājuši meklēt?
Meitēns vairs nav spējīgs turēties pretī gaužajām raudām, kas gluži vai pušu plēš mazo sirsniņu…
– Nu, nu, mīļumiņ, kas tad ir? – vaicā māmiņa. Arī tētis cieši ar savu silto, lielo roku apņem Anniņu… – Kuš, kuš!… Tas nu ir pāri Anniņas spēkiem, meitēns raud gluži bez elpas, aizgūdamies. Asaras kā milzu pupas birst uz sarkanajiem zābaciņiem…
– Es, ees, eees – mazais meitēns mēģina ko teikt. – Ees, es… Tikai gribēju palīdzēt atnākt Ziemassvētkiem. Es biju viņus meklēt, bet… ne-ne-ne-at-ra-du!
