* * *
Priecājieties – gaisma nāk
Vienalga līst vai snieg
Šis gaidīšanas laiks ir klāt
Visapkārt gaismiņas un prieks
Mirdz zvaigzne logā iekāpusi
Un nevilšus man smaidīt liek
Šalc zaļa egle vējā nosalusi
Jo baltuma tik maz tai tiek.
Blāzma
* * *
Grinča kundzei pīrādziņi padevušies rūgti,
Sniegputenis aizvilcis ciet logam visu rūti,
Sniega lāpsta pazudusi kupenā pie durvīm,
Kā lai tagad izrok taku kaut līdz malkas šķūnim?
Zeķei nomukušas acis divas vai pat trijas,
Dūrainī ir radies caurums, kad tas piekārts bija,
Lai var ātrāk izžūt, tieši plītes mutei priekšā,
Skaistākajā rakstā dzirkstele bij ielekusi iekšā.
Miltu kule saplīsusi, tie – pa visu grīdu,
Cukurdoze pazudusi nez jau kuro rītu,
Mincis aizgājis ir peļot un vairs nenāk mājās,
Kur lai skrien un kur lai meklē?
Snieg un nenostājas.
Sevi mierinot, sāk dziedāt, bet skan šķībi, greizi,
Krāsni kur – tā atkal izdziest nez jau kuro reizi.
Pati paklupa pār slieksni, tekalējot, skrienot…
Kā lai tādā bēdu lejā iededz sirdī prieku?
Neveiksmes uz katra soļa Grinča kundzi vajā,
Lai kā censtos, netiek viņa no tām visām vaļā.
Grinčs grib nozagt Ziemassvētkus, viņa –
no tiem slēpties.
Skaļa prieka vietā viena skumjās pakavēties.
Bet tur ārā Ziemassvētki dzied par sniegu baltu,
Zvaigznēm – egļu zaros spožām, upi – ledū kaltu.
Pieiet katrām durvīm klusi, pašķindina zvanu
Un tad atkal aizsteidz tālāk, atkal citur zvana.
Netraucē tiem sals un sniegi, ceļi, ledū kalti,
Netraucē pat drūmi skati, vārdi reizēm salti.
Arī Grinča kundzes sētā iebrien dziļas pēdas,
Bet pie durvīm – pīrādziņi! Lai var remdēt bēdas.
Anita Anitīna
