FOTO NO PERSONĪGĀ ALBUMA
Vasara, kura īpaši nelutināja, aiz muguras, rudens klāt, bet to visu latvietim kompensē sēņošana un sēnes. Sēņošana tradicionāli ietver savvaļas sēņu vākšanu, kas parasti notiek mežā, kā arī ievākto sēņu tālāku apstrādi un gatavošanu tūlītējai lietošanai vai uzglabāšanai ziemas krājumiem. Mazāk zināms ir fakts, ka sēņu pigmentu var izmantot dzijas, vilnas, zīda un citu materiālu krāsošanai.
Alūksnes tautas lietišķās mākslas studija “Kalme” jau vairākus gadus savos rokdarbos izmanto dzijas, kas krāsotas ar dabas izcelsmes krāsvielām, tās iegūstot lielākoties no saknēm, ziediem, lapām, mizām. Šāda krāsošana ir izveidojusies kā tautas mākslas nozare, kurā katra meistare parāda savu amata prasmi, pārmantotos, no dažādiem avotiem apgūtos un eksperimentos atrastos darba paņēmienus. Tagad rokdarbnieces eksperimentē arī ar krāsām, kas iegūtas no sēnēm.
Mušmire nederēs
“Kopā ar citām “Kalmes” meistarēm, kurām bija interese, atsaucos pazīstamās mikoloģes novadnieces Diānas Meieres aicinājumam, kura pie sevis Gaujienā pulcēja rokdarbnieces, lai kopīgi dotos mežā, atrastu dzijas krāsošanai piemērotās sēnes un kopā eksperimentētu – kas izdosies,” stāsta “Kalmes” vadītāja Ineta Leja. Pirms tam bija jāveic priekšdarbi, sagatavojot kodinātas dzijas šķeteres krāsošanai, bet pārējie jaunapgūtie procesi norisinājušies uz vietas.
Pasākumā meistares uzzinājušas, ka no daudzām sēnēm nekādu krāsu iegūt nevar. Tajā pašā laikā interesanti, ka no pilnīgi gaišas krāsas sēnes var dabūt skaistu, piesātinātu toni. “Par spīti tam, ka daudzas sēnes ir košās krāsās, ne visi mums redzamie pigmenti pieķeras krāsojamam materiālam. Piemēram, tik vilinošās sarkanās mušmires, dzeltenās gailenes, krāsainās bērzlapes krāsošanai nederēs. Tāpat nepietiks ar dažām sēnēm, krāsošanai jāievāc pietiekami daudz izejmateriāla – jo vairāk, jo labāk. Var izmantot gan svaigas, gan kaltētas, turklāt krāsošanai vajag diezgan daudz sēņu, tur ar dažām nepietiks,” uzzinājusi I. Leja.
Pat oranžu un bordo
Tradicionāli sēņojot, lielākoties ejam pa meža pieejamākajām vietām, bet krāsotājsēnes jāmeklē brikšņos un citviet, kur tradicionālais sēņotājs savu kāju nesper. “Kaut arī esmu liela sēņotāja, šādas sēnes bez ierādīšanas noteikti neatrastu. Sēņojām dažādās vietās – mikoloģe mums deva norādes, meklējām, atradām, čatā precizējām –
derēs vai ne, jo dažas ir arī indīgas, dažas – aizsargājamas. Pēc tam šķirojām. Krāsošanai paredzētās ir jāsasmalcina, jāsavāra zupā, kurā kodināto dziju krāso, un ar dažādiem kodinātājiem iegūst dažādus toņus,” stāsta I. Leja.
Vislabākās krāsošanai esot dzīslukātu beciņas. Ja ir vecas, pāraugušas, tad no tām iegūst ļoti košu citrondzeltenu krāsu. Krāsošanai noder arī, piemēram, samtainā mietene, oranžā tīmeklene, smirdīgā kārpsēne, kastaņbrūnā kātiņpiepe. “Tagad pratīšu atrast tīmekleni, kam ir vairāki veidi un visi der oranžu un sarkanīgu toņu iegūšanai. Pārsteigums bija arī krāsošana bērzlapju mizās – dzija dažādos kodinātājos izdevās rozīgos toņos,” stāsta I. Leja.
Sēņot – ar diviem groziem
Meistare smejas, ka tagad sēņot dosies ar diviem groziem, vienā liekot ēdamās sēnes, otrā – sēnes krāsošanai. “Šo pasākumu apmeklējām iedvesmai, lai studijas darbībā ieviestu kādu jaunu šķautni – ja līdz šim varējām lepoties ar augos krāsotiem rokdarbiem, tad tagad tiem nākotnē pievienosies arī sēnēs krāsoti dzijas darbi. Taču neizslēdzam varbūtību piedalīties pēc diviem gadiem Latvijā plānotajā XXI starptautiskajā sēņu un šķiedru simpozijā, kura gaidās arī notika šī Diānas Meieres meistardarbnīca,” stāsta I. Leja.
Sviestā cepti pūpēži
Meistardarbnīcā Gaujienā ne tikai iegūts priekšstats par krāsošanu ar sēņu pigmentu, bet uzzināts daudz līdz šim nezinātā par sēņu pasauli. “Lasu tikai pazīstamas sēnes, kuras var uzskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un šajā ziņā neeksperimentēju. Taču tagad uzzināju, cik garšīgi var būt, piemēram, vienkārši uz pannas sviestā uzcepti pūpēži,” stāsta I. Leja.
Jautāta par pašas sēņošanas tradīcijām, Ineta stāsta, ka sēņot dodas katru gadu neatkarīgi no tā, ir vai nav sēņu gads. “Tas ir svarīgi, lai neaizmirsu savas sēņu vietas, jo, gadu izlaižot, tās vairs var neatrast. Mežā es iegūstu gan mieru no skrejošās ikdienas, gan arī azartu – gribas taču salasīt pilnus spaiņus! Brauktu kaut katru dienu, bet pēc tam vēl jātīra un jāsagatavo, tādēļ pietiek ar brīvajām nedēļas nogalēm,” smejas sēņotāja. Ineta tradicionāli gatavo gaileņu vai beku mērces, bērzlapju karbonādes, piepilda pagrabu ar ceptām un konservētām sēnēm. Pēdējā laika TOP recepte viņai ir tradicionālie tomāti un sīpoli želejā, kuriem tagad pievieno arī novārītas bērzlapes vai bekas.
“Šogad tik daudz gaileņu, ka es “grēkoju” un pat kāpju pāri, savukārt citugad tās ar uguni nevar atrast,” šī rudens sēņu ražu raksturo I. Leja, un mikoloģe meistardarbnīcā zinājusi stāstīt, ka sēņu sezona vēl turpināsies, tādēļ tie, kuri nav bijuši, vēl var paspēt iegūt sēņošanas prieku.
