Foto: pexels.com
Virzoties pretī pilsētām,
Mašīnām, planšetēm,
Kuģiem un tankiem,
Kariem un lodēm,
Šī trokšņainā pasaule
Ir pārspējusi cilvēku,
Kas tagad kā Jēzus,
Kurš pielikts pie krusta,
Vēl nav pavisam miris,
Bet dzīve jau pārgriezta,
Un smalkā dzīvības stīdziņa
Bezjēdzīgi pilienos asiņo,
Tāpat lēnām tiek apbedīts
Cilvēka gaišais starojums.
Tikmēr pretī smej plastmasas mežos
Un kuģu vraki jūrās,
Noņemtās šāviņu izēstās kājas
Un kliedzoši piesmietās dvēseles.
Kur jauns un citāds ceļš,
Kamēr vēl kaps nav aizbērts
Un Dieva gaismai pēdējā elpa?
Līga
