Laika jēdziens ir sevī ierijis vai visas iespējamās metaforas. Tā iluzorajai sagūstīšanai kalpo kā saldas pļāpas, tā bargi filozofiski nojēgumi, tomēr tuvāk esamības noslēpumam laiks nepieved.
Miljoniem gadu garš ceļš caur krāšņām mirāžām atved mani atkal pie sevis — ceļastaba, kas vienīgais liecina manu personisko laiku — bijis tas kāds 1995. vai 2012. gads.
Gundegas Repšes darbs “Laiks esi tu” uzskatāms par dienasgrāmatu tikai datējumu dēļ, jo fiksē laika nospiedumus un sniedz to analīzi ārpus dienasgrāmatām ierastā privātuma rāmja. Tās ir asredzīgas publicistes piezīmes, ko par īpašām padara rakstnieces trāpīgā izteiksme. Šo 1995.—96. un 2012.gada piezīmju savstarpējā sasauksme un no tās izrietoši secinājumi par periodu “starp” skaudri atklāj vienaldzības biedējošo spēku.
