Foto: pexels.com
Kad mežmalā sirmā
Ugunskurs pīpē
Un zilus dūmus
Egļu galotnēs
Augstu met,
Es domāju
Par koku gadskārtām
Saulē, lietū un salā.
Par spēku pret vēju
Un pieskaršanos
Debesu gaismai.
Kāpēc mēs cilvēki
Neesam kā egles,
Kuras nestrīdas,
Neveic karus
Un ļaunu nemīl,
Bet brīnumaini smaida
Priekam un mieram.
Kafijas krūzīte pavasarī
Manam draugam ir
Kafijas krūzīte –
Pavasarī nebēdnīga
Kā strazdiņš pie būra,
Dziesmu dziedot.
Kad dzeru kafiju,
Tā šļakstās kā ūdens
Saules staros,
Un manī domas
Kā varavīksnes riteņi
Sirdī kūleņo.
Pavasars sirdī,
Pavasars puķēs,
Viens laimīgs brīdis
Dzīves otrajā pusē
Šai pavasarī
Kafijas krūzītes
Prieka dēļ.
Dvēsele kā kokle
Uz kādas stīgas skan!
Pie visām kopiņām pavasarī
Es aiznesīšu pie kopiņām
Sava dārza pūpolus
Kā paldies par neizdzēšamām
gaismām,
Kas reiz kā ugunskuri
Sildīja manas rokas.
Nekas šaipusē nav
pastāvīgs
Tikai no visām dvēseļu
mūžībām
Atmiņu lukturīšos
liesmiņas plīv.
Līga
