Netālu no Rūjienas pie Latvijas-Igaunijas robežas Rūjas upes krastā atrodas Ķoņu dzirnavas. Esmu tur bijusi pirms krietna laika, kad nebija pat domas par viesu izmitināšanu. Tagad dzirnavu ēkai ir vēl viens stāvs un istabiņas viesiem, kur visas segas un spilveni ir no īstas Latvijā audzēto aitu vilnas un darināti Ķoņu dzirnavās. Pat aizkariņi ir no vilnas dzijas pavedieniem. Istabiņām ir arī jauki nosaukumi, piemēram, “Pie meldera”, “Kārstuve”, “Vērptuve”, “Šūšanas darbnīca”.
Dzirnavas cēlis barons Džems fon Menzenkampfs apmēram pirms 210 gadiem. Lai gan saimnieki dzirnavām ir mainījušies, tās vienmēr ir darbojušās.
“No sākuma malti graudi, vēlāk arī kārsta un vērpta dzija. Šeit arī saimniekoja Ernests Lāmanis, bet viņu kā jau saimnieku aizsūtīja uz Sibīriju. Dzirnavas vispirms pārņēma rūpkombināts, bet vēlāk sāka saimniekot kolhozs. Šeit arī pirms 32 gadiem bija atbrauca Ernesta Lāmaņa dēls Arnolds no Austrālijas. Viņš šeit saimniekoja septiņus gadus. Bet ģimene viņam līdzi neatbrauca un viņš aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju. Pirms 25 gadiem šīs dzirnavas pārdeva Mirdzai un Ilgonim Čākuriem, kuri šeit arī saimnieko un cenšas saglabāt,” stāsta dzirnavu darbiniece, kura tur strādā jau 35 gadus.
Dzirnavas darbojušās arī kara gados, par to rakstīts 1944. gada ziņojumā, kur lasāms, ka dzirnavās strādā divi strādnieki, iekārtas noslogotas 60 procentu apmērā, jo trūkst strādnieku. 1943. gadā pārstrādāti 8000 kilogramu vilnas. Tolaik darbojusies kāršamā mašīna un ar roku darbināma vērpjamā mašīna ar 160 spolēm, un viena ar roku darbināma šķeterējamā mašīna ar 10 spolēm.
Lai tiktu dzirnavās, pie ieejas jāuzkāpj uz diezgan augsta pakāpiena. Tas ir tik augsts tāpēc, lai būtu vieglāk izkraut smagos maisus. Tagad maisi nav jākrauj, bet pakāpiens ir atstāts. Tad jau kā parasti dzirnavās maisus vispirms nosvēra, uzvilka uz otro stāvu un graudus izbēra. Samala tik smalkus, cik vajadzēja. Apakšā viss malās starp diviem dzirnakmeņiem. Apakšējais sver 300 kilogramus, augšējais vairāk nekā tonnu. “Tie nav laukakmeņi, bet lietie akmeņi,” saka darbiniece.
Tomēr visinteresantākās ir vilnas apstrādes mašīnas, kuras darbojas joprojām. Darbiniece ieslēdz gan kāršanas, gan vērpšanas iekārtas. Kārstuvē ir 19 ruļļi – viens par otru lielāks, vienam adatas uz vienu pusi, otram uz otru pusi. Kad vilna iziet visiem ruļļiem cauri, tā satinas ap lielo rulli. Vilnai jābūt izmazgātai. Tad liek uz nākamās mašīnas, kur atkal ir ruļļi. Cita iekārta šķeterē, tin spolītēs. Tagad gan mašīnu darbina elektrība un tā nav jāstumda ar rokām.
Lai Ķoņu dzirnavās apstrādātu aitas vilnu, tai jābūt izmazgātai. Darbiniece stāsta, ka tagad vairāk ved suņu vilnu, jo tā nav jāmazgā, bet vienu pašu to nevar izmantot. Vislabāk ir sunītim ķemmēt pavilnu, bet to nevajag mazgāt. “Ja izmazgāsiet, tad suņa vilna neķers aitas vilnu klāt. Mums arī ved vilnu no suņu frizētavām, bet tā ir asa un nobirst,” saka darbiniece.
Ķoņu dzirnavas ir vienīgā vieta Latvijā, kur var aplūkot darbībā vilnas kāršanu, vērpšanu, šķeterēšanu un miltu malšanu.
Pārsla Konrāde
