Dzīve jāmīl, kāda tā ir, – reizēm jānokāpj lejā, lai tiktu atkal atpakaļ kalnā

Palsmaniete Sandra Siliņa nesen nosvinēja lielu dzīves jubileju. Tas pats par sevi vien nebūtu īpaši izceļams notikums, jo lielas, skaistas jubilejas ir daudziem cilvēkiem.
Sandru intervijai uzrunāju pēc mūsu lasītāju ierosinājuma kā sirsnīgu, izpalīdzīgu un labestīgu cilvēku un arī to iemeslu dēļ, ko par viņu jau pati zināju, piemēram, par viņas labo sirdi, dodot mājas un mīlestību diviem lieliem ņūfaundlendiešiem Dūdai un Zum Zum viņu pensijas gados (šie suņi savas dzīves laikā palīdzēja daudziem bērniem).
Sandra ikdienā 38 gadus strādā Smiltenes novada speciālajā pamatskolā (agrāk tā saucās Palsmanes speciālā internātpamatskola) – sāka kā audzinātāja, bet vēlāk turpināja darbu savā specialitātē par mūzikas skolotāju, mācīja bērniem arī sociālās zinības un ekonomiku, kas ir viņas otrā augstākā izglītība. Laika gaitā nākusi klāt vēl otra darbavieta – Gaujienas pamatskola.
Papildu tam Sandra 32 gadus ir uz skatuves – dzied un spēlē sintezatoru, darījusi to dažādos sastāvos, līdz nu jau ilgāku laiku muzicē kopā ar dēlu Raivi Siliņu.
Ar Sandru intervijai satiekos Palsmanes muižas pilī, – pils ēka jau gadiem ilgi ir speciālās pamatskolas mājas.
– 38 gadi vienā darbavietā ir daudz. Kas tevi šeit notur?
– Mani audzēkņi. Man patīk strādāt ar bērniem. Bērni mūsu skolā ir draudzīgi, atsaucīgi, atklāti. Es uztveru viņus kā draugus. Mani neuztrauc, ja skolēni mani uzrunā uz tu, atrodu citu veidu, kā ieturēt zināmu distanci. Ir gandarījums un prieks, redzot, ka viņiem patīk dziedāt un acīs ir prieka dzirkstelīte par to, ka apguvuši kārtējo dziesmu. Jā, darbs ar šiem bērniem ir ļoti grūts. Katram vajag īpašu pieeju, katram ir savas individuālas īpatnības, savs veselības stāvoklis. Par sasniegto viņi vienmēr ir jāuzslavē un jāmēģina motivēt mācīties arvien labāk. Ja godīgi, man ir bijuši brīži, kad esmu gribējusi atpūsties no skolas, it sevišķi tad, kad sapazinos ar Ingūnu Tihomirovu (kinoloģi, kanisterapijas jeb suņu asistētas terapijas speciālisti – redakcijas piezīme). Tad arī es gribēju strādāt ar suņiem. Taču skolas aicinājums bija spēcīgāks. Kad redzu rezultātu, tad redzu arī jēgu savam skolotājas darbam. Vairs neko nedomāju mainīt. Vienīgi tad, ja mūsu skolu no Palsmanes pārcels uz Variņiem, par ko jau tiek runāts, tad man būs ļoti žēl pamest šo pili.