Ziemellatvija.lv
Ilze Zilbere
VĀRDA SPĒKS
Kaut kur viņš pazuda – mans nepateiktais vārds. Varbūt aizķērās zeltainā kļavas galotnē, varbūt palika šūpojamies uz mēness raga, lai redzētu, kā nakts pārvērš rasu sidrabā? Varbūt iekrita jaunākā dēla pastalā, kad tas saudzīgiem soļiem gāja apkārt skudru pūznim? Varbūt paslēpās brīnumputna mirdzošajās spalvās, lai uzzinātu gaismas noslēpumu?
Tepat vien kaut kur jau tas ir – mans nepateiktais vārds. Eju tam pretī pa sarkano pīlādžu ceļu. Rudens vai katrā pakalnā aizdedzis ugunskuru, solot bargu ziemu. Man jāpaspēj…
Kamēr salnas ar dālijām pēdējo pāri spēlē, kamēr sniegpārslas skauj pasauli tikai sapnī vēl, man jāpaspēj… Jāatrod mans pazudušais, nepateiktais vārds. Pie rokas jāpaņem un mājās jāpārved. Dzejolī jāpārvērš. Un jāuzdāvina pasaulei kā koša cerība, kamēr vēl pēdējās puķu dzirksteles rudens svārkos plīvo.
Pēc tam lai arī snieg.
Zane Brūvere-Kvēpa
* * *
mani mati ir silti
pamazām atnāk miers
un ļoti daudz miega
steigas nav vienkārši nav
var pārvietoties lēni
un drīkst
* * *
Ir laiks
Kad uzvilkts krekls
Ir svarīgāks par dzīves laikā nostaigātām kurpēm
Tu pleties un tad saraujies un atkal pleties
Kamēr prom
Mārīte Pommere
* * *
Vējš pie namdurvīm
Kaisa krītošas lapas,
Vēl viena krāšņa vasara
Vēstules rudenim raksta.
Pīlādzim ogu ķekari
Sarkani lūpās smeldz,
Apsolot atgriezties,
Dzērves uz atvadām dej.
Migla izslīd caur pirkstiem,
Neapsolot neko,
Rudens saldrūgtais sentiments
Dvēseli iešūpo.
Everita Pukinska
DEJO DZĪVI
Izdejo savu dzīvi
Caur pielijušu zāli un smilgu skarām,
Caur koku galotnēm un jūras skaņām.
Izdejo savu dzīvi
Par spīti neveiksmēm un nesaskaņām.
Izdejo savu dzīvi
Ar tīru dvēseli un tīrām domām savām.
Blāzma
* * *
Dālijas manā vāzē
Tādā dīvainā krāsā
Tās skāruši rudens glāsti
Un saule mīļa kā māsa
Vēl dārzos šūpo ziedus
Šīs puķes tik karaliskās
Ik dienu staro no jauna
Ar miglainu rītu matos
Dālijas manā vāzē
Priecē prātu un sirdi
Cēlie ziedi ar rasas lāsi
Atkal tik dīvainā krāsā
Uzdāvini man puķes
Un prieku ik ziedā
Uzdāvini man laimi
Vēlreiz tik dīvainā krāsā.
Dārta Elīza Bērziņa
MUMS JAU IR DAŽĀDAS MĪLESTĪBAS
Mums jau ir dažādas mīlestības.
Es mīlu Tevi, un varbūt Tu to
nemaz nezini.
Tu mīli mani, es, to nenojaušot,
priecājos par dzīvi.
Kāds svešinieks ir salūzis, mīlot kādu.
Kāda ziedlapa jau novīst, sākot gaidīt,
Kad kāds iemīlēs to…
Kāds saules stars, izstarojot mīlestību,
Sāk atdzist, nesaņemot to pretī.
Tā jau dažubrīd gadās, nepasakot,
neparādot
Mēs esam pazaudējuši iespēju
un arī paši sevi.
Tā jau ir, mums ir dažādas mīlestības.
Viņš mīl viņu, viņa mīl citu,
Svešinieks iemīl kādu pavisam citu.
Tā ir iekārtota dzīve.
Mīlēt klusībā, lūzt pušu.
Vai varbūt teikt un pieņemt.
Cilvēka būtība ir mīlēt.
Justies mīlētam.
Dzīvojam, mīlam un smaidām.
Gunta Lukstraupe
VAI RUDENS?
Vai rudens jau rotājas koku zaros?
Bet vēl taču dālijas zied.
Un putni dzied rītos un novakaros,
Un saule tik zeltaini riet.
Un āboli smaržo, un bites vēl ziedos iet.
Un siltums tad ielīst dvēselē tavā
Un liekas, ka laimīte apkārt iet.
Kā ziedus savāksim skaistākos mirkļus,
Lai dienas tik krāsaini zied.
Jo saulīte rietot mums atstāj
Cerību stariņu jaunai dienai.
Aija Ābena
JA LAIME…
Ja laime slēptos rudens kabatiņā,
Vai lapu virpulī tā varētu pazust?
Tā būtu iesieta kabatas lakatiņā,
Sasietos mezglus jūs spētu just.
Ja laime slēptos rudens kabatiņā,
Tā lapu krāšņumā nevarētu pazust.
Tā būtu ar zeltu kabatas lakatiņā,
Un to jūs spētu vienmēr just.
Regīna Melzoba
DZEJAS MĀSAS PĀRDOMAS…
Veltījums Marikai Svīķei
Aizvērusies ir pēdējā
Lappuse grāmatai,
Tai grāmatai,
Ko par dzīvi sauc.
Kāda tā bija –
Skaista vai skarba…
To zina pateikt tik
Liktenis tavs.
Par Dzejas māsām mēs
Viena otru saucām.
Jo dzejā un mūzikā
Spēlējās mūsu Sirds.
Tu prati brīnišķā
Dzejas valodā runāt, jo
Vārdi nāca tev
Tiešām dziļi no Sirds.
Mēs varējām kopā
Runāt par dzeju,
Mēs varējām kopā par
Dzīvi spriest.
Es apbrīnoju, Dzejas mās’,
Tavu vienmēr stipro garu,
Ticību dzīvei un cerību tai.
Es atceros tavu
Skanīgo balsi, kad
Palsas upes krastos
Reiz dziedāji.
Kad varēji sacensties pat
Ar putniem!
Un vārdi aizskanēja
Debesīs.
Dzejas mās’, lai
Paliek atmiņas skaistās par
Dienām, kad lemts bija
Satikties mums!
Lai paliek tavas
Skandētās dziesmas un dzeja,
Kas tik dzidri atbalsojās
Padebešos!
Regīna Melzoba
NEIZDZERTĀ TĒJAS TASE…
Veltījums Marikai Svīķei
“Vai tev ir laiks?
Vai šodien tev ir laiks?”
Es gaidīšu tevi,
Gaidīšu “Mūzā”,
Kafejnīcā, kur dzeja un mūzika skan.
Izvēlos galdiņu
Tuvāk pie loga un
Pasūtu tasi tējas
Tev un man.
Klāt paņemsim mīļākos
Cepumus tavus un
Prieku, kas acīs
Rotājas mums.
Aiz loga uz ielas
Žilbinoši balts sniegs un
Putni koku zaros pēc
Saules sauc.
Uz galda kūpoša
Tējas tase un arī
Gabaliņš kūkas, kas
Garšos tev.
Bet tu nenāc un nenāc…
Vientuļa sveces liesma deg…
Tu nenāc un nenāc…
Arī tēja atdzist jau sāk.
Un cepumi, kas
Tik ļoti garšo tev…
Vai atdosim putniem, kas
Liepā aiz loga savas
Dziesmas vērpj?
Es klausos un klausos…,
Bet soļus tavus
Nedzirdu es…
Tā paliks uz galda
Kūpošā tējas tase
Un gabaliņš kūkas, kas
Domāts bija tev…
Elīna Kubuliņa-Vilne
RUDENS SAKSOFONS
Klusi spēlē rudens saksofons,
Sirdi pārklāj maigais lapu samts,
Mākoņos skan sērīgs dzērvju baritons,
Lietus lāšu unisonā saplūst katrs pants.
Saksofona melodijas elpa
Aptur mūžību uz Mīlestības sola,
Nav vairs laika, izgaisusi ikdienišķā telpa,
Paliek kvēla sirds un sārta gladiola.
Elīna Kubuliņa-Vilne
LĪDZ NĀKAMAJAI VASARAI!
Rudens ir laiks, kad sapņot krāsainus sapņus. Aizskalot aukstumu ar siltu liepziedu tēju. Rudens ir lietussargu laiks, jaunu lietusmēteļu un daudzkrāsainu gumijas zābaku laiks. Laiks, kad personīgi uzzināt pelēko peļķu dziļumu un skaitu. Rudens ir arī dzejas laiks – piebērts ar neizbēgamajām frāzēm par lapu krišanu, rudens skumjām, dzērvju aizlidošanu un pīlādžu ugunīgo skaistumu. Un kur tad vēl sēņu foto sesijas, kartupeļu talkas, ābolu kaujas un cilvēciņi no kastaņiem un zīlēm.
Lapas zem manām kājām čukst dažādas rudens pasakas, atliek tikai ieklausīties. Tās stāsta par pēdējām vasaras medaini siltajām novakarēm, par pēdējiem riekstiem, kurus novāca pūkains vāverēns, par stiprajiem ozoliem, kuri sastinguši stalti kā bruņinieki. Jā, ar vasaru ir tāpat kā ar naudu, vienmēr par maz… Tepat blakus vējš kautrīgi taisno matus un sāk purināt zelta paklājus. Un draiska upes straume izskalo ceļa malu, bruģējot ceļu no lapām uz rudens paradīzi.
Debesis skumji sarauc pieri, sāk smaržot pēc svaigi cukurotām lietus lāsēm. Tā gribas ietīties rudens mierā un klusumā un vienkārši klīst basām kājām pa miglas aizplīvurotajām ielām.
Dārzi pamazām iztukšojas, zilās debesis izbalē, laika kļūst arvien mazāk. Nē, es tomēr esmu bagāta, jo esmu paspējusi ko iekrāt – manā krājkasītē ir savākts tik daudz saules siltuma un gaismas, ka pietiks vēl visam turpmākajam gadam – līdz nākamajai vasarai!
Sagatavoja Anita Anitīna
Reklāma